Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību (vairāk par sīkdatnēm un privātuma politiku šeit)
rss facebook twitter flickr instagram
LV
EN
 
SĀKUMSPAŠVALDĪBA
PAKALPOJUMI
SABIEDRĪBA
IZGLĪTĪBA
KULTŪRA
TŪRISTIEM
KONTAKTI
SLUDINĀJUMI (13)
Globālais un lokālais

bulta Globalizācija un Mēs

Globalizācija un Mēs

 

«Globālais un lokālais» ir jauns laikraksta «Liesma» pielikums, ko varēsiet iepazīt reizi mēnesī. Šoreiz tajā padziļināti pētām globalizācijas diktētos vides mērķus un to sasniegšanu.

 

Ilze Kalniņa  

 

Klimata pārmaiņas, rūpes par vidi, biodaudzveidība, pārmaiņas ainavā, bioloģiskā lauksaimniecība, bioekonomika un sabiedrības izglītošana būs jautājumi, kurus no dažādiem aspektiem vērtēs «Liesmas» žurnālisti. Mēs cenšamies arī uzskatāmi parādīt, cik liela loma ir katra cilvēka attieksmei, tāpēc būs dažādi cilvēkstāsti, kā viņi, gan dzīvojot, gan strādājot, gan saimniekojot, izvēlējušies attīstību un izaugsmi, sakot dzīvajai pasaulei paldies par tās dāvātajām iespējām. Dzīvot labāk, saimniekot racionālāk, sargāt un vairot skaistumu pilsētā, novadā, ciemā un savā sētā.

 

Okeāns var kļūt par ienaidnieku

 

Teorijā globalizācija ir process, kas saistīts ar ekonomikas, sociālām, tehnoloģiskām, politiskām un citām pārmaiņām, kuru rezultātā daudzas pasaules valstis kļūst savstarpēji ciešāk saistītas, tomēr arī vairāk atkarīgas cita no citas. Pieņemts, ka globalizācija ietekmē ekonomiku, taču tā ietekmē arī vidi, sadzīvi, kultūru, tradīcijas. Cilvēks vienmēr ir bijis patērētājs, taču tieši 21. gadsimtā mēs arvien vairāk kļūstam par patērētāju sabiedrību. Mēs pērkam, pārdodam, tērējam dabas resursus, mēs ražojam lietas un ražojam kaudzēm atkritumu. Mēs pakļaujam džungļus un lietus mežus, mēs gribam valdīt pār jūrām un okeāniem...

Kā mūsu dzīvesveids, attieksme pret Visumu ietekmē to, kā dzīvos mūsu mazmazbērni? Tajā pašā pasaulē, kas tikai dažu simtu gadu un, varbūt kāds teiks – būtībā dažu pēdējo desmitgažu, laikā ir mainījusies līdz bezgalībai.

Zeme ir kā bagātību krātuve – tā ir spējīga apgādāt milzīgu skaitu zemes iemītnieku, izmantojot neatjaunojamos dabas resursus. Bet, kad viena no sugām sāk dominēt un izšķērdēt dabas resursus, kā to dara cilvēks, tiek izjaukts ierastais dabas līdzsvars un lauzti dabas principi.

Cilvēks esot radības kronis, un augsto prāta spēju dēļ daudz kas mums arī izdodas, taču, piedzīvojot klimata pārmaiņas, liela pasaules daļa sāk just, kā daba atspēlējas. Mēs ne vien iegūstam, bet arī zaudējam cilvēkam vitāli svarīgo – drošības sajūtu.

 

Nepietiek ar dienu bez auto

 

Mēs samazinām Zemes spēju apgādāt nākamās paaudzes ar dabas resursiem. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, cilvēki patērē dabas resursus vairāk, nekā būtu nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai. Otrs faktors ir tas, ka cilvēku skaits uz Zemes strauji palielinās un līdz ar to Zemes kapacitāte samazinās arvien straujāk.

Klimata pārmaiņu jautājumi pasaulē un uzdevums tos mazināt ir viena no Eiropas Parlamenta prioritātēm, šis jautājums ir degpunktā, kad tiekas pasaules ekonomiski attīstītās valstis. Samitos tiek meklēti kompromisi, jo nav iespējams atkāpties, nav iespējams atteikt labāku dzīvi. Spītējot tam, ka pasaules sabiedrība noslāņojas, sašķeļas, jo Visumu negrauj nabadzība, pat pārapdzīvotība tik ļoti ne. Transporta ķēdes, industriālie monstri, gaismekļu miljoni... Mēs nekad neizslēgsim Ņujorku, Singapūru, Londonu, Parīzi, tās tērēs un pārtērēs pat nakts melnumā. Visumam nepietiek ar Zemes stundu vai dienu bez transporta.

 

Latvija lepojas ar četriem gadalaikiem, taču tie vairs nav tik koši savā rokrakstā. Līnijas ir izplūdušas. Tās ir klimata diktētas pārmaiņas. Mēs dzīvojam kā dieva ausī, jo jūra krastus skrubina, bet okeāns mums neuzbrūk. Mums pietiek ar pāris virpuļviesuļiem gadā, lai atminamies par pārmaiņām dabā, par to, ka citviet cilvēka ietekme jau sen nodara dabai daudz lielākus postījumus. Un tā pavisam citādi, nežēlīgi, postoši un nāvējoši pauž savu jaudu.

 

Godā celta urbanizācija

 

Lasot par globalizācijas procesu ietekmi uz vidi, pamanīju, ka Latvijas lauksaimnieki jau pirms gadiem četriem pieciem nopietni diskutējuši par globalizācijas ietekmi uz lauksaimniecības nozares un lauku teritoriju attīstību, atzīstot, ka «Latvijas lauksaimniecība, dzīve laukos un tautsaimniecība kopumā ir pasaules tirgus dalībniece un valdošās globalizācijas tendences ir redzamas un jūtamas arī Latvijā». Lauksaimniecības nozarē ir notikušas vairākas pārmaiņas, ko ietekmējusi tirgus liberalizācija un pasaulē valdošās ekonomiskās sistēmas attīstība – tika likvidēta cukura ražošanas nozare, tiek «sagrieztas» zvejas laivas, izveidojusies liela konkurence par pieejamajām lauksaimniecības zemēm, tiek virzīta intensīvās lauksaimniecības attīstība un lauku iedzīvotāji tiek izspiesti no laukiem labākas dzīves meklējumos. Vienlaikus globalizācija ir sniegusi dažādas iespējas uzņēmējiem attīstīt ražošanu, izmantojot ES finansiālu atbalstu tehnikas iegādei, būvniecībai un ražošanas resursu iegādei.

 

Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka 2015. gadā publiski paudusi: Latvija ražo un spēj ražot kvalitatīvus pārtikas produktus ar augstu pievienoto vērtību. Latvijas lauksaimnieki ir pierādījuši, ka brīvā tirgus sistēmā un konkurencē ir spējuši pieņemt saimnieciskus lēmumus un attīstīt ražošanu. Daļa lauksaimnieku ir izvēlējušies intensīvo lauksaimniecību, aizvien cenšoties kāpināt eksporta apjomus. Tomēr lielākā daļa Latvijas lauksaimnieku joprojām ir mazas un vidējas saimniecības, kuras ražo kvalitatīvu pārtiku vietējam – Latvijas tirgum. Būtiski ir saglabāt un attīstīt mazo un vidējo uzņēmumu attīstību valstī, kas nodrošinās gan kvalitatīvu pārtiku Latvijas iedzīvotājiem, gan arī darba vietas un lauku apdzīvotību.

 

Stratēģijas un ilgtspējība

 

Nav šaubu, ka mūsu dzīvesveids ir būtiski mainījis Eiropas Savienības ainavu un paātrinājis sugu izmiršanu. Tagad mēs saprotam, ka cilvēkam savā darbībā jārespektē vide, kaut vai tāpēc, ka mums pašiem vajadzīgs tīrs ūdens, svaigs gaiss un pietiekami daudz pārtikas. Eiropas Savienībā valda uzskats, ka rūpes par vidi var uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti, tāpat kā augošās ekonomikas nozares, piemēram, mežsaimniecība un tūrisms. Dzīvās dabas aizsardzība var pastāvēt sadarbībā ar sociālajām un ekonomiskajām interesēm, ja īstenosim «ilgtspējīgas attīstības» principu – atrodot veidus, kā uzlabot dzīves kvalitāti, nekaitējot videi. Šādas pārdomas ir ietvertas ieteikumos, noteikumos un hartās, kuras izstrādā, analizē, apstiprina, lai reiz tiešām pasaulei nepienāk gals.

Un zaļā domāšana kļūst populārāka, tāpēc mēs ieklausāmies, kā šķirot atkritumus, neizmest pārtiku, dot apģērbam un lietām otru dzīvi, tāpēc uzņēmumi plāno energoefektivitāti, bet skolas sacenšas ne tikai par izglītības reitingu, bet arī par zaļo karogu. Ekoskolu programma ir viens no visaptverošākajiem un arīdzan populārākajiem vides izglītības modeļiem pasaulē. Pašlaik Ekoskolu programmā ir iesaistītas vairāk nekā 51000 skolu visā pasaulē, Latvijā tās ir gandrīz 200 izglītības iestādes, sākot no bērnudārziem līdz pat augstskolām. Un, ja kādreiz bērni ir tie, kas ļauj vecākiem šķērsot krustojumu, tikai kad luksoforā iededzies zaļais cilvēciņš, jo mēs jau joņotu arī pie sarkanā, bērni ģimenei reiz parādīja, cik forši ir vākt makulatūru un tukšās baterijas izmest speciālās tvertnēs, bet tagad jau, rokās sadevušās, ģimenes piekrīt šķirot atkritumus, piedomājot, kur vieta tukšai gurķu burkai, kur izlasītam žurnālam, kur tiem vērtīgajiem pārtikas atlikumiem, kas noderēs kompostam. Vides izglītība kļūst par vienu no mācību vai interešu nodarbībām skolās, iemaņas apgūst arī bērndārznieki, ir klusa cerība, ka nākamās paaudzes sadosies rokās, lai savu dzīves telpu ne tikai nosargātu, bet padarītu to drošāku, veselīgāku, tīrāku.

 

 

Pārdomām

 

# Pārlieku liela patēriņa un zemes noslogošanas piemērs ir amerikāņi. Lai viens amerikānis varētu apmierināt savas vajadzības, ir nepieciešami 5,2 hektāri zemes. Uz zemes dzīvo 6 miljardi cilvēku. Ja tie visi patērētu tikpat daudz dabas resursu, cik amerikāņi, šo vajadzību apmierināšanai būtu nepieciešami 30,6 miljardi ha zemes. Taču uz Zemes ir tikai 13,1 miljards ha zemes, no kuriem tikai 8,9 miljardi ha ir produktīvi. No tā var secināt: lai visi pasaules iedzīvotāji dzīvotu tā kā amerikāņi, mums nepieciešama teritorija, kas ir četras reizes lielāka par zemeslodi. Jāņem vērā, ka šie aprēķini neiekļauj citu sugu, kuras dzīvo uz Zemes, vajadzības.

# Pašreizējā situācijā 20% pasaules iedzīvotāju patērē 80% no visiem zemes resursiem, kamēr nabadzīgākie 80% iedzīvotāju patērē tikai 20% no dabas resursiem.
# 80 miljoni koku nebūtu jānocērt, ja viss papīrs, ko kanādieši izsviež atkritumos, tiktu pārstrādāts.

# 25 reizes izmantojot stikla pudeli, patērē 93% mazāk enerģijas, nekā saražojot 25 jaunas pudeles.

# Problēma ir tajā, ka, mākslīgi palielinot Zemes kapacitāti, mēs samazinām tās ilgtermiņa kapacitāti.

 

CILVĒKAM SAVĀ DARBĪBĀ jārespektē vide kaut vai tāpēc, ka mums pašiem vajadzīgs tīrs ūdens, svaigs gaiss un pietiekami daudz pārtikas.

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Gatavs iztikt bez lauku miglošanas

Gatavs iztikt bez lauku miglošanas

 

Jūlijs Cukurs

«Līdz šim par klimata pārmaiņām diez ko nelikos zinis, bet, kad sāk pie tā ciešāk piedomāt – jā, pirmajos desmit saimniekošanas gados sējumi biežāk izsala, bet pēdējos trīs četros gados ziemas kļuvušas siltākas, vispār nekas nav pārsēts no jauna, taču pirms tam tas bija jādara vairākkārt,» atzīst viens no ievērojamākajiem mūspuses graudaugu kopējiem naukšēnietis AINIS DUKURS, kas šajā nozarē darbojas teju vai divdesmit gadus. «Vispār jau neteiktu, ka es to pārāk izjūtu, tāpat kā mēs nejūtam, ka pamazām novecojam. Arī par vasarām neteiktu, ka būtu lielas pārmaiņas, tāpat ir karstums, aukstums, varbūt vienīgi laiks kļuvis nepastāvīgāks, krasākas svārstības no silta uz vēsu un ziemas kļuvušas siltākas.»

 

Vai graudaudzētājiem tas ir slikti vai labi?

No vienas puses jau labi, ja vien nekļūst vēl siltākas, tad nebūs labi ar visām ledāju kušanām un pārējām dabas parādībām.

 

Kādas, tavuprāt, būtu ideālās temperatūras ziemāju sējumiem?

Ideāli būtu, ja novembrī piesalst līdz –5, zeme nožūst, apsalst, tad uznāk sniedziņš 5 līdz 10 cm biezumā un pavasarī nokūst. Parasti gan ir tā, ka uz nesasalušas zemes uznāk sniegs, tad uzsalst, tad nokūst, tad atkal sauss, un tā tie augi tiek mocīti, jo ziemas mēdz būt ļoti nepastāvīgas, sniegs uzkrīt tikai janvārī. Bet ar visu to ziemāju sēju uzsākām jau 25. augustā, kaut gan, ja līdz oktobra beigām neuznāks vēsums un silts laiks saglabājas līdz pat Jaungadam, labība var pāraugt, un tādai draud gan slimības, gan pelējums. Daudz neko tur nevar izdarīt, pavasarī jāskatās, vai augi būs dzīvotspējīgi. Piemēram, ja izsaluši kvieši, tad augsne tiek uzkultivēta un vietā sēti vasaras kvieši, bet, ja izsalst ziemas rapsis, tā vietā var sēt jebko. Tagad iespējama arī apdrošināšana, to veicam tā uz čuju, kas pašiem šķiet riskantāk, jo viss jau maksā. Rūjienas un Naukšēnu galā riskantākais ir rapsis, kam pietiek trīs dienas ar –15 kailsalu, lai būtu gatavs.

 

Runā, ka šogad bijušas rekordražas...

Pirms pērnā sausuma 2017. gada slapjajā rudenī mūspusē arī bija labi – lai gan slapjš un nebija kvalitātes, tonnas krājās, bet šogad izskatās, ka tiks pārspēti visi iepriekšējie rekordi, vismaz man šis gads bijis vislabākais.

 

Tev šodien bija jāatskaitās par ķimikālijām – pret ko tās tiek lietotas?

Pret kaitēkļiem, nezālēm, slimībām. Siltākās ziemās izdzīvo vairāk kaitēkļu, arī pārāk blīvi sacerojušiem augiem var mesties slimības, tad pavasarī vairāk jāmiglo, bet to lietošanu arī Eiropa lēnām piegriezīs, un varbūt pareizi arī ir – vajag jau ar mēru, tomēr man šķiet, ka īsti ne no tās puses karojam – ķimikālijas augos laižam caur zemi, pa taisno neko nelietojam, bet paskatieties, kas ir desā, maizē, ko ēdam pa tiešo, – tur neko nevar aizliegt, ber tikai visādas E vielas, lai ilgāk glabātos. Vajag jau augu aizsardzību kontrolēt un samazināt, bet, manuprāt, ir citas lietas, kur to vajadzēja agrāk sākt. Simtprocentīgi apgalvot nevaru, bet, cik man pieejama informācija, es uzskatu, ka, salīdzinot, ko lieto mūsu saimniecības un ko lieto Eiropas lielās intensīvās saimniecības, mēs gandrīz esam bioloģiskie zemnieki, jo viņiem atbalsta maksājumi un peļņas ir lielākas, līdz ar to viņi lieto daudz nopietnākas vielas, kuras mēs nevaram atļauties, katrs miglojums izmaksā 30 – 50 eiro uz hektāra. Arī šī miglošana ietekmē ozona slāni un ledāju kušanu, tāpēc tā jāierobežo, tomēr vispirms vajadzētu ķerties pie tiešās pārtikas, ja runājam par veselību, bet šajā jomā joprojām mauc visu pēc kārtas iekšā.

 

Augu ražīgums saistīts arī ar bitēm, ja nebūs bišu, nebūs nekā, tāpēc neko ziedošu nemiglojam, arī pa dienu to nedarām, ievērojot likumu. Biškopji jau uzreiz teiks, ka nevajag neko lietot, varbūt  līdz tam arī aizies, bet kaut kā jau jācīnās būs ar visām nezālēm.

 

Vai tas vispār iespējams?

Ja reiz pasaulē pārtikas pietiek, ražas samazināsies, taču, ja vairs neko nelietos, graudi attiecīgi būs dārgāki, jo viss aiziet ķēdē, bet gan jau risinājums būs, nekas tukšs nepaliks, kaut ko jau izdomās. Var jau arī ķīmiju nelietot, nav problēmu, visu taču cenšas pakāpeniski samazināt, un droši vien tā arī vajag. Pašiem vairāk jāskatās, ko izaudzēt, kā nopelnīt, ievērojot augu seku.

 

AINIS DUKURS: «Salīdzinot ar Rietumeiropu, mēs esam teju vai bioloģiskie zemnieki.» Ārijas Romanovskas foto

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Nopietns nākotnes izaicinājums

Nopietns nākotnes izaicinājums

Māra Rone

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis kopā ir apņēmušās līdz 2030. gadam par 40% samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas (SEG), kā arī par 27% palielināt energoefektivitāti un atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, salīdzinot ar 1990. gada rādītājiem.


Ar klimatu joku nebūs

Šopavasar Smiltenē Zemkopības ministrijas un LLKC rīkotajā reģionālajā konferencē «Stipri reģioni un stipra valsts», runājot par ES Kopējās lauksaimniecības politiku nākamajam plānošanas periodam, lektori atgādināja: lai arī turpmāk par hektāru varētu saņemt atbalstu, nekas cits neatliks, kā daudz atbildīgāk būs jāķeras pie vides prasību izpildes. ZM valsts sekretāra vietniece Pārsla Rigonda Krieviņa teica: «No visiem nākamajam plānošanas periodam Latvijai piešķirtajiem vairāk nekā 3 miljardiem eiro 40% mums obligāti nāksies tērēt vides un klimata pasākumu atbalstam.»

 

Pārtikas nodrošinājumam un klimatam

Vairāku ANO valstu 2015. gada decembrī Parīzē parakstītajai «4‰» iniciatīvai, kā zināms, pievienojusies lielākā daļa ES valstu, tajā skaitā arī Latvija. ZM mājaslapā pieejamā informācija par šo globālo un vienlaikus arī lokālo tēmu ir ļoti plaša. Dažāda līmeņa konferencēs un sanāksmēs paustā kopsaucējs ir: «Lauksaimniecības augsnes ir nozīmīga oglekļa krātuve, un tām ir būtiska loma pārtikas nodrošināšanā pasaulē. Papildus lauksaimnieciskajai ražošanai oglekļa uzkrāšana nodrošina arī risinājumus klimata pārmaiņu mazināšanai, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas. «4‰» iniciatīvas mērķis ir palielināt organiskās vielas saturu augsnē un veicināt oglekļa uzkrāšanos tajā ar lauksaimnieciskajām darbībām, kas ir atbilstošas vietējiem apstākļiem no ekonomiskā, vides un sociālā aspekta.

 

Globāls ikgadējs augsnes oglekļa krājumu pieaugums par četrām tūkstošdaļām samazinātu CO2 daudzuma palielināšanos atmosfērā, uzlabotu augsnes auglību un lauksaimniecisko ražošanu, kā arī sniegtu ieguldījumu klimata pārmaiņu samazināšanas mērķa sasniegšanai – ierobežot atmosfēras temperatūras pieaugumu līdz +1,5/2°C, salīdzinot ar laiku pirms industriālās attīstības.»

 

«4‰» iniciatīva neuzliek to atbalstošajām valstīm saistības vai pienākumus, bet, tai pievienojoties, valstis uzsver to, ka apzinās augsnes auglības (t.sk. oglekļa satura) nozīmi gan produktīvas lauksaimnieciskās ražošanas, gan klimata mērķu sasniegšanā.

 

Lai nebūtu bada

Lauksaimniecības un mežsaimniecības loma un attīstības gaita dažādu valstu griezumā ir atšķirīga, bet jebkurā gadījumā svarīgi, lai dalībvalstīm būtu pieejama vispusīga analīze par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanu, vienlaikus nesamazinot tautsaimniecības konkurētspēju un nodrošinot attīstības iespējas. Ekonomiskā ilgtspējība un attīstība ir ļoti svarīga abām nozarēm, tādēļ ir tikai loģiski, ka ES dalībvalstis, par rītdienu domājot, ir akcentējušas trīs galvenos jautājumus:

 

«1. Nosakot klimata politikas mērķus un ierobežojumus, nedrīkst samazināties pārtikas ražošana un koksnes ieguve.

2. Nosakot klimata politikas mērķus lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, jāņem vērā ražošanas attīstības potenciāls un objektīvās iespējas emisiju samazināšanai.

 

3. Uzsverama nozaru ekonomiskā un sociālā nozīme (īpaši nodarbinātība lauku teritorijās) un ierobežojošais ekoloģiskais faktors. Pieeja zemes sektora jeb bio-bāzētām nozarēm nedrīkst būt šķeļoša. Lauksaimniecība un mežsaimniecība klimata un enerģētikas politikā vērtējama integrēti, ņemot vērā gan pozitīvo ieguldījumu (fosilo resursu aizstāšanu, pārtikas un rūpniecības izejvielu ražošanu), gan ražošanas procesos radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas.»

 

Latvijas lauksaimniecība – no SEG skatupunkta

ZM ministrijas mājaslapā par šo tēmu teikts: «Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir nozīmīgi Latvijas tautsaimniecības sektori, īpaši ņemot vērā to daudzfunkcionalitāti (pārtikas un biomasas nodrošinājums, ekosistēmu pakalpojumi, sociālā ietekme). Vienlaikus lauksaimniecības sektoram ir liels nākotnes izaicinājums – kā nodrošināt ilgtspējīgu ražošanu jeb kā spēsim kāpināt pārtikas produktu ražošanu, vienlaikus nodrošinot to, ka ražošanas radīto emisiju kāpums ir lēnāks nekā saražotās produkcijas apjoma kāpums. Oglekļa emisiju apjoma ierobežojumi nākotnē var radīt būtiskus šķēršļus lauksaimniecības produkcijas ražošanas attīstībai, tomēr pārtikas nodrošinājuma un klimata pārmaiņu jautājumus var risināt vienlaikus – paaugstinot lauksaimniecības efektivitāti (palielinot saražotās produkcijas apjomu, vienlaikus samazinot SEG emisijas uz 1 produkcijas vienību (piem., 1 l piena vai 1 kg gaļas).

 

Lauksaimniecība ne vien emitē SEG atmosfērā, bet arī piesaista gaisā esošo oglekli un uzkrāj to augsnē. Īpaši nozīmīga loma oglekļa uzkrāšanā ir zālājiem un mežiem, jau izveidotie uzkrājumi (t.sk. zālājos) ir jāņem vērā pilnā to apmērā.

 

Ņemot vērā 1990. gadu sākumā notikušās ģeopolitiskās izmaiņas Latvijā un tām sekojošo dramatisko lauksaimnieciskās ražošanas kritumu, lauksaimniecības izraisītās siltumnīcefekta gāzu emisijas laika posmā no 1990. gada līdz 2000. gadam samazinājušās par 67%. Tomēr kopš 2000. gada, attīstoties lauksaimnieciskajai ražošanai, Latvijā ir vērojama pakāpeniska un stabila siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoma palielināšanās (+15% no 2005. gada līdz 2013. gadam), kas netieši norāda uz sektora attīstību. Latvijas lauksaimniecības sektors veido ap 22% no valsts kopējām SEG emisijām.

 

Lai arī ir vērojama lauksaimniecības sektora izaugsme, ražošana salīdzinājumā ar ES vidējiem rādītājiem joprojām ir ekstensīva un efektivitāte ir zema, kas atspoguļojas gan siltumnīcefekta gāzu emisiju, gan lauksaimniecības pievienotās vērtības rādītājos. Saskaņā ar Latvijas Nacionālās attīstības plānu lauksaimniecības sektorā tiek paredzēts palielināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpatsvaru.»

 

Jeru pagasta «Klimpās» – pētījums par aitkopības izmešiem

Biedrība «Latvijas aitu audzētāju asociācija» sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dzīvnieku zinātņu institūta Dr. Agr., profesori DAINU KAIRIŠU ne reizi vien biedrības kontrolnobarošanas stacijā «Klimpas» ir realizējusi dažādus nozarei nozīmīgus pētījumus. Nu, domājot par klimata izaicinājumiem, pienākusi kārta arī izmešiem un to analīzei, kas līdz šim Latvijā nav darīts.

 

Lūk, profesores Dainas Kairišas skaidrojums: «Uzņemoties šā projekta vadību, esmu nonākusi visai duālā situācijā. No vienas puses ir globālās klimata pārmaiņas, kuru potenciālos draudus apzinos un saprotu, bet tajā pašā laikā no otras puses ir Latvija – «zaļā valsts», kurā ne iedzīvotāju, ne arī dzīvnieku blīvums nebūt nav tāds, par kuru būtu pamats uztraukties, kur nu vēl kaut ko samazināt. Ko tad, jauno ES vides politiku īstenojot, mēs vēl samazināsim? Ja valstī nav pietiekami daudz dzīvnieku, ja nav auglīgu zemju un lauksaimnieciskās ražošanas, tad iedzīvotājus pabarot nevar. Visam ir jābūt samērīgi un līdzsvarā! Kā gan Latviju var salīdzināt, piemēram, ar Dāniju, kas gadu desmitiem ir bijusi lauksaimniecības flagmanis visā Eiropā. Tur dzīvnieku blīvums, intensīvā ražošana nevar būt likti uz vienas prasību kārts ar Latviju.

 

Arī mēs nestāvam uz vietas, meklējam un iegūstam jaunas zināšanas. Un, lūk, «Klimpās» pašlaik uzsāktais projekts un tā pētījums ir tikai viens mazs solītis šajā virzienā. Uz pasaules globālā klimata un vides pārmaiņu fona tas var likties nenozīmīgi, bet mums tā būs jauna mācība. Salīdzināsim un noskaidrosim, kādu barību dzīvniekiem iedodam, ko no tās dzīvnieki izmanto un ko dzīvnieks atstāj aiz sevis. Bieži saka: jāsamazina proteīna daudzums barības devā. Varbūt! Bet – ar augstu proteīna devu barībā dzīvnieku varu nobarot 40 dienās, bet ar zemu – 7 mēnešos. Cik abos variantos rodas izmešu? Atbildes nav! Tās kopā ar saviem kolēģiem nu meklēsim «Klimpās», kur jēru nobarošanu salīdzinām, ēdinot tos ar kombinēto lopbarību un ēdinot ar lauku pupām, miežiem un auzām. Pirmajā proteīna daļa lielāka, otrajā – mazāka. Pētījumos gads no gada noteikti atšķirsies, jo, piemēram, līdz šim barības kombinācija ar lauku pupām nepārsniedza 16% proteīna, bet pašlaik tie ir jau 20% proteīna, kas lauku pupās pakāpies labvēlīgo klimatisko apstākļu dēļ. Arī siena rādītāji mēdz būt mainīgi. Atliek nokavēt vien pāris labākās pļaujas dienas, un kokšķiedra – augšā, proteīns – lejā, sagremojamība – zemē. Tas nozīmē nekvalitatīvā barībā iztērētus līdzekļus. Zināma ir patiesība: jo labāk sagremojama barība, jo mazāk izmešu! Ko vislabāk sagremo? Dzīvnieku valsts barību. Ja nobarojamos dzīvniekus baro ar pienu, tad dabu tā nepiemēslo. Ja zīdāmajiem dzīvniekiem spēkbarību aizstājam ar pienu, sagremošanas rādītāji ir augsti. Apsveicami, ka līdzīgs pētījums par slaucamajām govīm pašlaik notiek LLU Vecauces mācību saimniecībā.»

 

PROFESORE DAINA KAIRIŠA: «Esam pētījuma sākumā, ir pirmās salīdzināmo dzīvnieku grupas, pirmie novērojumi un arī pirmie spiru spainīši ledusskapī nosūtīšanai uz laboratoriju. Ceru, ka nonāksim pie nozarei svarīgiem rezultātiem.»


VALDIS LESKA, Kontrolnobarošanas stacijas direktors, pie viena no pētījuma jēru grupām: «Nu, mīlīši, vai labi paēdāt?»


SPIRU SPAINĪŠI. Izmešus savāc un pirms nosūtīšanas uz laboratoriju glabā ledusskapī. Alekseja Koziņeca foto

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

lasīt tālāk →
Globālais un lokālais


bulta Dzīve salmu mājā

Dzīve salmu mājā

 

Viņi pirms divpadsmit gadiem bija līdumnieki, bet citādi, nekā tas ierasts. Pļavā, tukšā vietā Ļubinsku ģimene sāka būvēt ģimenes māju. Nevis šādu tādu, bet pamatīgu salmu māju.

 

Ilze Kalniņa  

 

«Katrs celtniecības posms bija piedzīvojums, tagad ir moderni teikt – izaicinājums. Jā, tad izaicinājumu mums netrūka,» saka «Jaunsauliešu» saimnieks ALEKSANDRS ĻUBINSKIS Priekuļu novadā, kurš īpašo un joprojām salīdzinoši reto māju, jo tā no salmiem, cēlis piecus gadus. Pats zīmējis projektu, pats mācījies internetā, skatījies filmas, kā salmu mājas top Amerikā.

 

«Būtībā jau māja kā māja. Koka konstrukcijas māja, kurai sienās pildījuma vietā siltuma izolācijas materiāls ir salmu bloki. Citi liek vati, mēs likām salmus. Visa konstrukcija ir apvilkta ar metāla sietu, dažādu apsvērumu dēļ, bet arī pret grauzējiem, tad māla apmetums, bet mājas svaru nes koka konstrukcija. Ir bleķa jumts, un daudz padomāts par tā pārkares garumu, jo salmu māja kļūst energoefektīvāka, ja izdodas izmantot arī saules gaismu un siltumu, īpaši pavasaros, kad pa lielajiem logiem tā iespīd un silda. Tur tikai jāzina pareizie saules leņķi,» pēc iespējas vienkāršāk «mājas saturu» centās izstāstīt Aleksandrs, atceroties, ka tolaik Ļubinski bijusi pirmā ģimene Latvijā, kas šādi cēlusi un uzcēlusi savu namu. Pirms tam divas salmu būves gan gozējušās Rencēnu pusē, bet plašākas, jo celtas mācību iestādes un Camphill ciemata vajadzībām. «Rožkalni» darbojas joprojām, un pēc šādas pašas konstrukcijas celtajā ēkā ik dienas satiekas padsmit cilvēku, bet «Jaunsaulieši» ir Aleksandra, Lienes un meitas Katrīnas paradīze uz zemes. Piecus gadus nams tapis, bet astoņus gadus ģimene pašu celtajā mājā dzīvo. Blakus iekārtots pagalms, apstādījumi, ir siltumnīca, un pa sliekai no zemes rauj desmit laimīgas vistas ar gaili kompānijā.

 

«Jā, mums tiešām patīk tas, kā viss ir sanācis,» teica Aleksandrs, un Liene piekrita, jo daudz radoši un praktiski ir darīts kopā. Mājā jau ir jāiepūš arī dvēsele. To, vai māja uzrunā arī citus, rada it kā šķietami nieki: platas palodzes ar istabas augiem, kāds klūgu režģītis dekoram, arī pamatīgas koka sijas, kas pilda praktisku funkciju, tomēr vēsta arī par sajūtām un laiku. Īpašs varētu būt stāsts par pašu rokām veidotajiem gaismas ķermeņiem. Ja tagad uzrakstu, ka par virtuves un viesistabas lampu karkasiem izmantotas tās milzīgās bleķa bļodas, kas reiz sildījušas sivēnus cūku fermās, tas varētu izklausīties dīvaini. Taču apdarinātās cūku lampas, tāpat kā citas lietas, kas veidotas pašu rokām, nevis pirktas lielveikalos vai pēc kataloga, vairāk pastāsta par ģimenes dzīves filozofiju, viņu pasaules redzējumu, kas mudina mazināt tēriņus, nepirkt visu, kas lētāks un acu priekšā, neiet līdzi patērētājsabiedrības domāšanai.

 

«Mēs paši taisījām arī griestu krāsu, kazeīna krāsu. Ūdens, krīts, un braucām uz veikalu, pirkām ļoti daudz biezpiena ar zemu tauku saturu. Biezpienā ir šī saistviela,» smējās Liene un piekrita, ka daudziem bijusi neizpratne, kur ģimene liek tik daudz biezpiena. Tāpat daudzi gaidījuši un nesagaidījuši salmu māju ar salmu jumtu.

 

Liene arī vērtē, ka nemaz nezina, vai dzīvo latviskā vai kādā citā stilā, jo stilam jau neesot nozīmes, bet sajūtām, un Ļubinski pašu celtajā namā jūtas labi. Arī pusaudzei Katei tur ir sava istaba, un meitene droši varējusi izvēlēties, kādos toņos telpu ieturēt.

 

«Nav jau problēmu aizbraukt uz veikalu un nopirkt, bet mums visiem bija interesanti saprast, ko paši varam izdomāt un izdarīt. Man vienmēr būtiski ir bijis atrast atbildi uz jautājumu: kāpēc tā un ne citādi? Kādas metodes senči izmantojuši? Kā citviet būvē mājas?» pārdomās dalījās Aleksandrs.

 

Taujāti, vai šī māja izdevusies patiesi videi draudzīga, Liene un Aleksandrs atkal liek pasmieties.

 

«Ja mēs to māju tagad sadrupinātu, tad notiktu īsta atkritumu šķirošana, bet būtībā te viss ir draudzīgs domai: no zemes tu nācis, par zemi tev jāpaliek,» tā Liene, un Aleksandrs skaidroja tālāk: «Māja ir izturīga un droši varēs stāvēt simt gadu, taču, ja pēc laika kāds izlemtu šo māju sadrupināt, tad kas te būtu? Skaidas, kaļķis, māls, salmi, viss sairst. Koka konstrukciju varētu izmantot vēl kam citam vai apkurei. Metāla siets... Nu, jā, metālu arī var atkārtoti izmantot, vien jānodod metāllūžņos. Tas briesmīgākais, kas te pāri paliktu, būtu šis zilais, lielais ledusskapis (smejas) un mūsu lielā vanna, kas otrajā stāvā (atkal smiekli).»

 

«Jaunsauliešos» apkurei izmanto malku. Nams ir apmēram 150 kvadrātmetru plašs. Ir centrālais apkures katls, apsildāmas grīdas, sienas, un apkures sezonā, kas pirms pāris dienām uzsākta un vismaz pusgadu vēl turpināsies, ģimene iztērē līdz 12 steriem malkas. Nav daudz. Aleksandrs, kurš kā būvniecības, tā fizikas jautājumos ir gana zinošs, spriež, ka salmu būves nav energoefektīvo ēku topa augšgalā, taču tās ir mājīgas, siltas, tajās netrūkst gaisa, un ekspluatācijā tās nav dārgas.

 

«Darbā jūtu, ka mājās man ir brīvāk elpot. Mums nav plastmasas logu, nav tā visa, kas ir tik daudzās celtnēs pilsētās. Mums ir brīnišķīgi un lieli logi, kas veras uz ārpusi, tāpēc ir viegli un konstrukcijas dēļ nesanāca dārgi. Ja vējš stiprāk pūš, tad kas var notikt? Var logu vēl ciešāk piespiest būvei klāt,» analizēja Liene, sakot, ka simtu un vienu reizi klausījusies vīra pārdomās un dzīvojusi līdzi interesantajiem meklējumiem, tāpēc daudz jauna uzzinājusi.

 

Vai Latvijā ir interese par salmu māju būvēšanu?

«Ne visus tas uzrunā. Atbrauc, paskatās un saka, ka tomēr ne. Kam iepatīkas, tie būvē. Es konsultēju, un ir kolēģis, kurš daudz var palīdzēt arī praktiski, jo Burtnieku pusē ražo salmu paneļus. Mēs kopš pirmsākumiem ar Jāni sadarbojamies,» tā Aleksandrs Ļubinskis.

 

Salmu paneļu ražotājs Jānis Saulītis ir nodibinājis uzņēmumu «STP Seno tehnoloģiju parks». Uzņēmuma mērķis ir, piesaistot Eiropas fondu finansējumu, izveidot jaunu salmu paneļu ražotni, attīstīt ražošanas tehnoloģiju, pilnveidot esošās un radīt jaunas ražošanas iekārtas. Ir ieceres papildināt produkcijas klāstu, piedāvāt starpsienu paneļus, sākt izgatavot paneļus mansarda izbūvei un vēl dažas jaunas idejas. Ja viss ies, kā iecerēts, tad 2020. gada nogalē visi salmu māju entuziasti varēs pasūtīt jaunajā ražotnē izgatavotus paneļus.

 

«Ieguvums no šādas mājas – tā ir netradicionāla. Atbrauc ciemiņi, priecājas, taujā, un mēs labprāt stāstām,» vienisprātis ir Liene. Ļubinski ir izveidojuši biedrību «Salmu māja», kuras mērķis ir izglītot sabiedrību par iespējām izmantot mazpopulārus dabas materiālus modernu un energoefektīvu ēku būvniecībai. Arī mēs uzzinājām, ka salmu māju stāsts nebūt nav sācies Latvijā vai Lietuvā, kur pašlaik ceļot vairāk salmu būves nekā citās Baltijas valstīs, tā nav arī pieredze no Skandināvijas, kaut, ieejot mājā, uz brīdi liekas, ka ir kaut kas askētisks, ziemeļniecisks. Aleksandrs zina pastāstīt par Nebraskas štatu Amerikā, kur ir ASV maizes klēts. Vēsturiskais pārskats ir tāds, ka no labības laukiem zemnieki ražu veduši līdz dzelzceļam, bet tad tā malā nācies labu laiku gaidīt un vējos salis. Izmantojot ķīpojamās mašīnas, kuras vilkuši zirgi, salmi savelti ņurckuļos. Tos zemnieki sastutējuši, un bijusi salmu siena, kļuvis siltāk. Tad jau iedomājušies, ka salmus var kraut kā māju, domāt par jumtu. Lai viss vējā noturētos, apmetuši ar dubļiem. Tāds ir aizsākums salmu mājām, kas apmestas ar mālu. Latvijā šādas mājas var droši celt, tās kalpos ilgi un ir videi draudzīgas.

 

MUMS PATĪK, kā tas viss ir sanācis, – tā par dzīvi Priekuļu novada «Jaunsauliešos» saka Liene un Aleksandrs Ļubinski. No ārpuses arī nepateiksi, ka māja tik īpaša, bet tāda tā ir, jo salmu māja un cilvēkam un videi draudzīga. Jāņa Līgata foto  

 

FAKTI

Priekšrocības:

* Salmi ir lielisks siltumizolācijas materiāls. Sienas kopējā U vērtība sastāda 0,13 W/m2K. Līdzvērtīga rezultāta sasniegšanai nepieciešams aptuveni 25 – 30 cm biezs akmensvates slānis.

* Tas ir ievērojami lētāks materiāls. Materiāla izmaksas ir nedaudz mainīgas, tomēr pārsvarā gadījumu tās ir 10 reizes zemākas nekā akmensvates vai ekovates variantā.

* Nedz salmu ķīpu, nedz māla apmetuma materiālu iegūšanā nav izmantota rūpniecība, tādējādi tie ir dabai draudzīgi un to radīšanai ir maz atkritumu.

* Atrodoties jūsu būvē, šie materiāli neizdalīs nevēlamas un neveselīgas vielas. Mājā būs patīkams mikroklimats un lieliska atmosfēra.

 

Trūkumi:

* Celtniecība ir darbietilpīgāka un prasa lielāku līdzdalību.

* Celtniecībai ir raksturīga sezonu ietekme, jo salmi tiek iegūti vasaras beigās – pēc labības novākšanas.

* Ja nepieciešams, labus meistarus celtniecībai ir teju vai neiespējami atrast.

* Uzsākot būvniecību, lielākā daļa draugu, radu un paziņu būs skeptiski noskaņoti.

* Māja visdrīzāk būs netradicionāla.

 

Salmi var sapūt – nav taisnība.

Sapūst ļoti daudzi materiāli noteiktos apstākļos. Salmi pēc ķīmiskā sastāva un vairākiem pētījumiem ir ārkārtīgi tuvi kokam. To satura lielākā daļa ir celuloze. Atšķirības no koka ir tik nelielas, ka vienīgais, ko vērts pieminēt, ir pelnu saturs, kas neietekmē mājas celtniecību. Ja salmu mājas konstrukcijā nesalīst ūdens, tad tā nesapūs. No lietus, vēja un sniega to pasargās apmetums.

Salmu māja ir uguns nedroša – nav taisnība.

Mājai ir apdare, kas to padara ļoti ugunsdrošu. Ir veikti vairāki pētījumi, kur noskaidrots, ka pie atklātas liesmas sienas vienā pusē šāda konstrukcija iztur vairāk nekā 90 minūtes. Tādējādi šāda māja ir ugunsdrošāka par guļbūvi un koka karkasa būvēm. Papildus – salmu ķīpa līdzinās grāmatai. Viena lapa lieliski deg, bet blīvi kopā ne.

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Pasaulei atvērti, bet gudri...

Pasaulei atvērti, bet gudri...

 

Valentīna Brūniņa 

Globalizācija Latvijā – jau baronu laikos


Globalizācijas ietekme ainavu jomā Latvijā meklējama jau baronu laikos, secina ainavu arhitekts JĀNIS SIRLAKS:

 

«Bagātie muižnieki brauca uz Parīzi, Londonu, uz Itāliju un citām vecās Rietumeiropas valstīm, kur skaistuma izjūta bija attīstīta līdz absurdam. Karaļi sacentās par to, kuram skaistāka pils, skaistāks dārzs, ar ko pārsteigt pārējos karaļus. Un arī mūsu muižnieki viņiem gribēja līdzināties. Sauca ārvalstu arhitektus, veidoja savu Versaļu. Jāja pa tiem parkiem ar zirgiem, visādi citādi centās pārsteigt kaimiņu baronus. Kalpi tika apmācīti, kā šādus parkus veidot, un kļuva par dārzniekiem. Starp citu, arī Veidenbauma vectēvs bijis dārznieks, strādājis Cēsu pilsparkā, Maija parkā. Tās liepas, kas tur gar dīķi sastādītas, ir ļoti, ļoti vecas.

Kad atcēla dzimtbūšanu, katram strādniekam tika dots īpašums un sākās nākamā ainavu attīstības fāze. Latviešu puiši, noskatoties, ko muižkungs no Parīzes atved un kā tiek veidoti regulārie dārzi, arī savās mazajās muižiņās darīja tāpat. Šur tur joprojām tādus var atpazīt, piemēram, regulāro dārzu saskatīju Piebalgas pusē. Citi muižnieki, kuri vairāk brauca uz Angliju, savukārt veidoja ainaviskos dārzus. Nauda netika žēlota, un tas tiešām ir dārgs prieks. Piemēram minēšu lielo Mežotnes pili, kurai apkārt ļoti plašs parks. Izrādās, pils projektēšana un būvēšana izmaksājusi lētāk nekā parks. Muižniekam bijis svarīgi, lai apkārt ir patīkama vide, lai viņš tajā labi justos.

 

Kaut ko līdzīgu mēģinām no jauna veidot Kokmuižā. Jau tagad var teikt, ka projekts izdevies, taču darba tur vēl daudz, arī neapgūtu vietu daudz, bet konsekventi, soli pa solim, viss notiek. Man prieks, ka kocēnieši to dara.»

 

Austrumu notis Priekuļos

Jānis Sirlaks savā jomā veiksmīgi sadarbojies arī ar Cēsīm un Priekuļiem, pirms vienpadsmit gadiem uz palikšanu atgriežoties atgūtajā vectēva lauku īpašumā Jaunraunā.

 

«Iepriekšējās reformas rezultātā izveidojoties Priekuļu novadam, sākās vairāku pagastu laulības dzīve. Tika nolemts sapazīšanās labā kaut ko kopā izdarīt, un radās ideja Priekuļu centrā veidot parku. Zatlers izsludināja konkursu vides attīstībai, pieteicās vairāk nekā 500 dalībnieku, vinnēja seši, tostarp Priekuļi. Tā bija nopietna nauda, varējām sapirkt koku un krūmu stādus. Pasākums izraisījās interesants, atsaucība ļoti liela. Bija jāsastāda vairāk nekā 200 koku un krūmu, un katram talciniekam stāds nesanāca, tāpēc kolektīviem piešķīrām pa vienam. Varat iedomāties, kas tajā notikumā bija par tirgu!

Tas bija ļoti labs sākums, un labam sākumam vienmēr ir arī labs turpinājums. LEADER projektam saņēmām finansējumu, izveidojām grantētos celiņus, ierīkojām apgaismojumu un izveidojām veselības taku. Tad tapa arī Saules pulkstenis, kas izraisīja diezgan lielu ažiotāžu.

 

Veselības takas ideju biju noskatījis Korejā, kur pabiju kopā ar deju kolektīvu. Viņiem tur katrā parkā ir baskāju celiņi. Korejā izdevās pabūt vēlreiz, vairāk papētīju, kā šīs takas veidotas. Atgriežoties savējiem teicu – tā ir traki laba lieta. Bet tajā brīdī pat neiedomājos, ka tā var būt TIK laba, jo taka reāli tiek izmantota īstajam nolūkam – cilvēki plikām kājām staigā pa iebetonētajiem akmeņiem, kas veido dažādus ornamentus. Daudzi man pateikušies, sacīdami, ka tagad bez apstāšanās spēj uziet ceturtajā stāvā. Cits baskājis atzinās, ka mocījies ar bezmiegu, tagad pēc pēdu masāžas guļot labi.»

 

Visiem mums viena Pasaule

«Esmu pateicīgs liktenim, ka man bija iespēja piedalīties labos kolektīvos, kas braukāja pa pasauli. Kur tik neesmu bijis! Protams, šādi braucieni nav lēti, bet pasaulē ir tāds draudzības un spēka klubs jeb ģimeņu apmaiņas klubs ar centrālo klubu ASV. Arī Latvijā tāds ir un labi prezentējas. Uzņemam šī kluba biedrus no citām valstīm, un viņi pie mums ļoti labi jūtas. Lai tiktu uz Latviju, klubi pat stāv rindā. Pagājušajā gadā bija atbraukuši austrālieši, oktobra beigās mēs brauksim ciemos pie viņiem, un, ja jau tik tālu aizbraukuši, pie viena plānojam sadraudzēties ar jaunzēlandiešiem, kuri savukārt vēlas redzēt Latviju. Divas dienas pavadīsim Singapūrā, kas pa manu līniju ir pilsētas etalons. Es jau zinu, ko tur skatīšu – Singapūrā ir viens rajons, kurā atrodas grandiozs parks ar milzīgiem torņiem, kas apaudzēti ar augiem. Ir iespēja šo parku vērot no augšas. Skatoties pieejamos attēlus, domāju – vai tiešām es to redzēšu? Singapūra ir viszaļākā pilsēta pasaulē. Līdzekļi tam netiek žēloti,» tā Jānis ceļojuma nojautās. No šādiem braucieniem vienmēr tiek atvestas kādas idejas. Nesen pabijis Japānā, kur dzīvojis ļoti jaukā ģimenē. Saimnieks, arhitekts lielā svētnīcā, izvadājis pa templi: «Man līdzi bija grāmata par Brīvdabas muzeju, un viņš pēkšņi saka: «Kaut kas traks! Tieši tādas pašas mājas kā pie mums! Tieši tādas mēs taisām! Ar niedru jumtiem. Pat ornamenti tādi paši.» Sapratu, ka mūsu mentalitāte un saderība emocionālā ziņā ir ļoti līdzīga. Japānā jau biju bijis, bet neizdevās to izbaudīt. Tagad, dzīvojot ģimenē, kaut nedaudz vairāk iepazīstot japāņu kultūru, to varēju secināt. Japāņi arī bija priecīgi un teica – ar jums bija ļoti viegli.»

 

Zviedru dāmas zaļās sūnās

«Japāņu dārzi vai vismaz segmenti no tiem tagad ļoti modē, arī ķīniešu dārzi interesanti. Tie gan ir ļoti dārgi, jo Austrumi taisa lielu mākslu. Taču cilvēki šādi vēlas saglabāt atmiņas par ārzemēs redzēto, jo tur viņi labi jutušies. Tas ir kā fotoalbums dārzā. Skatās tajā un atceras – tā tur ir Japāna, man tur labi gāja, tur Ķīna... Vismaz man tā ir. Aizeju uz Priekuļu Veselības taku un priecājos – mmm... Koreja, mmm... Japānas lapenīte,» tā arhitekts.

 

Viņš atzīst, ka Latvijā pārstāvēti vairāki ainavu virzieni, kas pagaidām itin labi sadzīvo. Domāju,  tas arī tādēļ, ka, mums pašiem to ne vienmēr apzinoties, esam bagāti ar to, kā citās zemēs nav – ar saviem mežiem, pļavām. Šī latviskā, dabiskā ainava joprojām dominē un ir jāsaglabā: «Esmu arī par to, ka mūsu parkos nevajadzētu visu tik perfekti izkopt, bet atstāt kādu sektoru neskartu, lai veidojas dabīgās pļavas, lai parku apmeklētāji varētu priecāties par mūsu skaistajām pļavu puķēm. Vienlaikus samazināsies parka uzturēšanas izmaksas, jo dabiskā pļava jānopļauj tikai reizi sezonā. Šādi atkal atgriežas latviskā ainava, ko brīžiem noniecinām, bet citi par to ir sajūsmā.»

 

Nesen no Zviedrijas bija atbraukusi neliela delegācija, kas interesējās par Latvijas ainavu. Jānis aizvedis viņus uz Ērgļu klintīm: «Gājām cauri mežam, zviedri bija sajūsmā, ieraugot priedes un zaļās sūnas. Dāmas pat iekrita tajās un lūdzās, lai nesteidzina, lai ļauj viņām šo mirkli izbaudīt, jo nekur citur neko tādu dabā neesot redzējušas. Tas pats notika ar japāņiem, kurus uz Ērgļu klintīm vedu melleņu laikā. Aicināju, lai ogas nogaršo, bet viņi pat neticēja, ka tā drīkst. Pēc tam vakarā viens no japāņiem secināja – jūs esat miljonāri, jo tas, kas jums ir, mums nekad nevar būt.

 

Jā, ir lietas, kas aizmirstas, netiek novērtētas, bet skatoties, kas notiek pasaulē, salīdzinot, izrādās, ka tas, ko mēs darām, ir labi un pareizi. Patiesībā jau vairākus gadus esam gājuši atpakaļ pie savām vērtībām. Cenšamies saglabāt to, kas mums vēl palicis no seniem laikiem – alejas, dižkokus –, aktualizējot un aizsargājot kultūrvēsturiskās lietas. Arī mēs, dārznieki, stāstām iedzīvotājiem, cik tas ir svarīgi.

 

Globalizācija ir laba, tas ir sava veida dzinējspēks. Vienlaikus tas ir tik plašs jēdziens, ka tajā iekšā ir arī lietas, kas var izrādīties ļoti sliktas. Esot atvērtiem pasaulei, jāprot pieņemt to labāko.»

 

JĀNIS SIRLAKS. Ārijas Romanovskas foto

 

SAULES PARKA Veselības taka Priekuļos.

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

 

Globālais un lokālais


bulta "Rapsis pret naktsvijolēm"

"Rapsis pret naktsvijolēm"

 

Kocēnu novada Vaidavas pagasta zemnieku saimniecības «Silkalni» saimniece ZELTĪTE KAVIERE smej, ka drīz viņa uz Jāņiem varēs tirgot biļetes visiem dabisko pļavu meklētājiem. Nudien, Valmieras apkārtnē, un ne tikai, tādas sameklēt kļūst par arvien lielāku izaicinājumu.

 

Kāda bija vasara jūsu saimniecībā?

Aktīva. Biju nolēmusi, ka šosezon tik daudz nestrādāšu, bet beigās sanāca divtik vairāk. Laikapstākļi katru gadu ir citi, tie daudz ko koriģē. Protams, tas sausais pavasaris šogad ietekmēja. Bet tagad daudz kas ataug, piemēram, to pašu trūkumzālīti pavasarī vienkārši nebija iespējams savākt, tā jau nevarēja uzdīgt, jo bija par sausu, bet tagad, tā kā visu laiku lija, ir ļoti smuka. Ja nav rudenī, tad ir pavasarī, vai otrādi.

Tiem, kuri brauc pie manis mācīties, rādu, ka pilnīgi visu es stādu ar stādu – arī kumelītes un kliņģerītes. Jā, tas ir dārgi, bet tad man ir garantija, ka būs. Pērnajā rudenī iesēju dažas vagas ar kliņģerītēm un kumelītēm, lai nu man būtu kā visiem, – ha-ha, nu, protams, tajā sausajā pavasarī nekas neuzdīga, toties tagad viss ļoti smuki zied. Iesējot esi atkarīgs no laikapstākļiem. Gads gadam nav brālis, katru gadu ir kas citādāk, bet tā, ka vispār nekas nebūtu, tā arī nav. Cilvēkiem vienkārši nav pacietības – nu pagaidi, būs rudenī, ja nav pavasarī. Un kas vēl svarīgi – neart, nekustināt to zemi, būt pacietīgiem. Varbūt tur tā sēkliņa jau gandrīz tikusi ārā no zemes, un bāc, tā atkal tiek norakta. Citi pie manis šausminās: kā te viss aizaudzis, man gan tā nav. Nu jā, viņiem ir jāiet uz aptieku, kamēr man viss ir šeit pat dārzā. Viss ir attieksmē. Ir tāds laiks, ka visu vēlamies redzēt perfektu. Tikai jautājums: kam mums tās smadzenes ir dotas?

Par to pašu zāles pļaušanu. Mēs šeit to pļaujam tad, kad patiešām ir par garu, varbūt divas trīs reizes vasarā. Bet man te ir baltais amoliņš, maura sūrene, pienene, maura retējs un tas pats raspodiņš. Parasti tās visas lasa laukā un atstāj evergreen zālienu, kur ir tie trīs četri augi. Paldies dievam, šovasar satiku diezgan daudz cilvēku, kuri sacījās sapratuši, ka nevajag pārmērīgi pļaut.

Tā nelaime ir, ka cilvēki baidās: kā tad es, ja visi tā dara. Vispār, pēc likuma, maksimāli pieļaujamais zāles garums ir  20 cm, nevis 3-4 cm. Un kāpēc tev jāpļauj tur aiz mājas vai kūts, pļauj tur, kur staigāsi.

 

Šāda cilvēku pārcenšanās nav arī par iemeslu dažu sugu zudībā?

Mēs šausmīgi daudz zaudējam no grāvju pļaušanas. Agrāk mums šeit gar ceļa malu auga mārsils – ar lillā ziediņiem vasaras otrā pusē zied. Fantastisks ārstniecisks augs, derēs gan vēderam, gan spiedienam, gan klepum un imunitātēm. Zemnieki vienkārši, lai nebūtu jāpļauj, izar līdz brauktuvei, un tie augi izzūd. Tur bija pat baltdadzis, kas pie mums nemaz tik bieži nav sastopams. Man joprojām arī nav skaidrs, kādēļ zemniekiem būtu jānomiglo akmens čupa, kurā aug ugunspuķe. Vai jūs kādā labības laukā esat redzējuši ugunspuķi? Viņa tur nedzīvo. Kur lai tā bite iet? Mums šeit apkārt ir pirmais gabals, kurā ir dabiska pļava. Braucot no Valmieras, tāda ir vēl pie trijstūra, pārējais jau viss ir uzarts.

 

Ar visu to dabas skaitīšanu, nezinu, kāpēc, bet mana saimniecība tajā nav ielikta. Kopš šeit sākām saimniekot 1989. gadā, iesējām zālāju  govīm, un vairāk tajā pļavā nekas nav ne sēts, ne arts. Ir kādu reizīti piesēts āboliņš. Šopavasar tur tik brīnišķīgas naktsvijoles un dzegužpuķes ziedēja. Tā zeme man nepieder, un, ja novads to kādreiz ņems atpakaļ, tad skaidrs, ka tā tiks lielajam intensīvajam zemniekam, un tad tur no tām naktsvijolēm nekas nepaliks, vietā nāks – rapsis vai kvieši. Un tā tu brauc un skaties – visur, kur ir kāds brīvais pleķītis, papriekš ir raundaps, tad uzarts, tad nāk rapsis, tālāk kvieši, atkal rapsis utt. Mums pat vairs nav rušināmkultūras, kas tai zemītei ļautu paelpot. Tagad ir ieviesuši papuves, bet tām galā jau tāpat uzliek raundapu. Tas mani ļoti skumdina. Ar bērniem runājot, domājam – varbūt no tās zemītes atteikties, bet, kad es iedomājos, ka tas viss tiks nomiglots, tad gribas to visu pavilkt, cik vien ilgi es spēšu, varbūt kāds apdomāsies un ieliks tajā pieskaitāmajā gabalā. Es pat nezinu, kur vairs aug meža žibulītis, bet pie mums tāds aug, un katru gadu cilvēki nāk uz viņu vienkārši brīnīties.

 

Es saprotu arī tos zemniekus, kuri nonākuši sprukās,viņiem to zemi vajag, viņiem ir jāsēj, lai varētu atdot naudu par saviem kombainiem utt. Bet cik ilgi mēs varēsim dzīvot tikai no rapša un kviešiem, es nezinu.

 

Agrāk es visiem mācīju: ziniet, kur var vislabāk atrast ārstniecības augus sēklām – ceļmalās. Tādā veidā mēs paši ancīti savulaik atvedām, iesējām pļavā. Tāpat ziemā braucot vienmēr skatījos, kur nosaluši pelašķi, kāpu no mašīnas ārā, novācu galotnes sēklām, izaudzēju stādus, nu re, kur man vagās ir pelašķi. Tagad pat tie vairs nespīd, arī tie ir izpļauti.

 

Man visvairāk jāsmejas par Valmieru, kur, braucot gar torni iekšā pilsētā, tika iesēts puķu pļavas zālājs, bet kas notiek – kā paaugas, tā to nopļauj. Tad kāda jēga bija to sēt? Tā taču ir nenormāli dārga sēkla. Tas pats arī Jāņparkā. Skumji. Lai jau tā pilsēta ir kā pilsēta, bet kad laukos visu nopļauj līdz pēdējam... Mīļie cilvēki, nu atstājiet kaut ko, kur bitei un čūskulēnam dzīvot! Tad nav jābrīnās, ka tā radībiņa nāk uz mājām, meklējot kādu ēnu, kur ielīst.

 

Cilvēki pilnībā attālinās no dabas. Viņi vienkārši nesaprot dabas parādības, bet tas netraucē viņiem pilnā balsī bļaut feisbukā, ka tādus stulbumus liek mācīties viņu bērniem. Aiz savas nezināšanas daudz ko uztaisām par nenormālu.

 

Šobrīd mēs visi raudam par Sibīrijas un Brazīlijas mežu ugunsgrēkiem. Vēl kad es gāju skolā, mums mācīja, kā tie briesmīgie imperiālisti izcērt mūžamežus. Bet ko tad mēs šobrīd paši darām, dēļ naudas dzīdamies? Cik tad vispār Latvijā mums kas vairs pieder? Daži naudas dēļ ir gatavi pārdot visu. Tad nav ko bļaut, ka tas lielais dāņu vai vācu zemnieks šo zemi izstrādā.

 

Latvijas mērogā skatoties, kur ir visbēdīgākā situācija no dabas daudzveidības puses?

Protams, ka Zemgalē ir vistrakāk. Es vēl brīnos, ka tās īstās pļavas saglabājušās Cēsu apkārtnē, arī Dzērbenes, Skujenes pusē. Agrāk, braucot Grundzāles, Virešu virzienā, visur bija pļavas, bet tagad arī tur arvien vairāk visu ar augšā. Daudz kas saglabājies tur, kur vienkārši nav cilvēku, arī fakts. Godīgi sakot, arī Latgale vairs nav nekāds nesakoptais kakts. Valmierai riņķī ir tikai intensīvie lauksaimnieki.

 

Kādi vēl novērojumi, kas šo gadu laikā vēl ir pazudis no zināmākajiem augiem?

Ugunspuķe. Šobrīd es viņu mēģinu no dārza izvilkt ārā, tuvāk pļavai. Bet reāli tās tagad aug tikai šoseju malās, mežā vairs nav. Mūsējām bitēm vēl ir ko ēst, bet, kad aizbraucu tālāk, uz Rubeni, līdz Limbažu ceļam, nodomāju: kur tā bite lai iet? Reāli mežā arī viņai nav ko darīt. Arī avenājus ļoti grūti kur atrast. Ir lietas, pie kurām mēs pieradīsim, kaut kā iztiksim.

Tējās ir iespējams ielikt visas tās pašas zālītes, ko pirms 20-30 gadiem?

Lai to spētu, pie tā mēs esam piestrādājuši. Es reāli par to ļoti racionāli piedomāju. Lai to saglabātu, lai tur neizartu, lai tur nenovāktu.

 

Pēc 100 gadiem mums būs ko tējās likt?

Nu, protams, ka būs. Ir jau daudz augu, kuri ienāk kā dekoratīvie augi. Kā ehinācijas, to jau arī mūsu vecāsmammas nezināja. 1993. gadā, kad to sākām audzēt kā ārstniecības augu, tas bija sava veida jaunums. To pašu monardu lielākā daļa cilvēku nemaz nezina. Vismaz tādi augi noteikti būs, ja nebūs pļavas augu. Es ļoti ceru, ka tik traki nebūs. Es gaidu to brīdi, kad cilvēkos nāks kāds apskaidrības brīdis.

 

Daudz dzird runājam, ka nu mums ziemas nenoturīgas, arī vasaras ne tik izteiktas.

Par šo es vienmēr smejos. Mums ir šausmīgi īsa atmiņa. Visu laiku taču tā ir bijis. Atceros 25. decembri astoņdesmitajos gados, kad precējos, – lietus lija. Laiks ir mainīgs. Te atkal tas pats – cilvēki ir pagriezuši dabai muguru, no tās attālinās. Viņi kaut ko lasa, bet nesaliek to visu kopā. Tas kalendārs, kas viņiem stāv mājās pie sienas, nav tas kalendārs, kas ir dabā. Es visiem saku: kā jūs domājat, tā asinszāle tagad nāk no tīruma, paskatās manā kalendārā: o jā, šodien ir 15. jūnijs, man jāsāk ziedēt. Tā nenotiek, dabā datumi iet pēc Mēness. Es pieļauju, ka jaunie cilvēki to nepazīst, ja mammas un omes to nav iemācījušas. Vēl gan ir pietiekami daudz tādu, kas to zina.

 

Jāliek cerība uz jauniešiem, tie daudz aizrāvušies ar visu dabisko un veselīgo.

Viņi man ļoti patīk. Es gan sen nebraucu pa tirgiem, bet, kad braucu, man tieši patika, ka nāca šie jaunie bučmūlīši, tādi riktīgi un feini. Jāteic, ka visglupākā ir mana, manas mammas paaudze.

 

Bioloģiski vērtīgs zālājs ir vērtība

Dabai ir sava vēsture, un mūsdienu krāšņums atspoguļo agrākā laika ģeoloģiskos procesus, līdzšinējo apsaimniekošanas, dabas mainību un citas lietas. Jo vairāk cilvēks iepazina un izprata dabas procesus, jo lielāka kļuva vēlme no tās saņemt maksimālu ieguvumu. Līdz ar tehnikas attīstību mainījās zemes izmantošanas veids, strauji palielinājās lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjoms. To pierāda arī fakts, ka pirms simt gadiem trešdaļu valsts teritorijas klāja bioloģiski vērtīgie zālāji. Šobrīd ir mainījies cilvēku dzīves ritms, saimniekošana un dzīvesveids. Tas būtiski ir ietekmējis arī vērtīgo zālāju pastāvēšanu – mūsdienu pļavas ir tiktāl pārveidotas vai neapsaimniekotas, ka vērtīgais biotops aizņem vairs vien 0,7% no Latvijas!

 

Zālājs ir teju vienīgais biotopu veids, kas nevar pastāvēt bez cilvēka palīdzības. Jo tas ar laiku pārveidojas par krūmāju (brikšņiem), ilgākā laika posmā pārtop par mežu. Lai veicinātu īpašnieku vēlmi saglabāt un pareizi apsaimniekot bioloģiski vērtīgās pļavas, kurās mājo vai barojas milzum daudz kukaiņu, zvēru un putnu, ir sastopama liela bioloģiskā daudzveidība, īpašniekiem ir iespēja pat saņemt atbalsta maksājumus.

Tomēr ne visas pļavas var uzskatīt par bioloģiski vērtīgām! Bez pareizas apsaimniekošanas (pļaušanas un zāles izvešanas no lauka vai arī noganīšanas) zūd tās vērtība jeb bioloģiskā daudzveidība un krāšņums, mainās iemītnieku saraksts, kas var ietekmēt arī citas ļoti būtiskas lietas.

 

Avots: skaitamdabu.gov.lv

 

Jānis Līgats

 

Marikas Eglītes un Selīnas Švāgeres foto

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Karātavu kalniņa Labais gariņš

Karātavu kalniņa Labais gariņš

 

Guntis Vīksna,

teksts un foto


Rūpes par vidi – tā ir sabiedrības, tostarp valsts un pašvaldību iestāžu, ražošanas uzņēmumu, izpratne par vides saglabāšanu, nepiesārņošanu un sakopšanu. Taču ļoti būtiska ir arī pilsoniskā attieksme pret apkārtējo vidi. Nebūs melots, ja teikšu, ka tā pagaidām vēl ir samērā neitrāla, bieži vien no sērijas – ne mana cūka, ne mana druva... Taču ir arī uzteicami, iespējams, pat īpaši cildināmi un mums visiem par paraugu minami piemēri. Par vienu no šādiem patīkamiem izņēmumiem šis stāstiņš.

 

Valmierā Karātavu kalniņa (Komjauniešu kalniņa) skvērs pilnīgi noteikti nav tā ikdienā sakoptākā vieta. Nedomāju, ka šādai aizmirstībai būtu kāds sakars ar gandrīz 100 gadus veciem ideoloģiskiem apsvērumiem, vienkārši kaut kā laika gaitā iegājies, ka šajā lielu un ilgu mūžu piedzīvojušu koku ieskautajā zaļajā zonā pilsētas apsaimniekotāju sūtīti zāles pļāvēji parādās dažas reizes sezonā, uz celiņiem un zālē samesto tukšo taru puslīdz savāc gan merkantili entuziasti, gan skvēram apkārtējo platību sētnieki, gan – nesaraujamā sasaistē ar mobilā lietošanu – darbā norīkoti skolēni vasaras brīvlaikos. Vasaras sezonā skvērs vistīrākais bija pirms vairākiem gadiem, kad tajā patiešām čakli savas darba stundas vadīja divas jaunas sievietes, tā sauktās simtlatnieces, kuras darba vietā apzinīgi ieradās jau katru rītu pirms astoņiem un visu dienu skvērā čakli strādāja. Taču šis laiks sen jau pagājis...

 

Tāpēc patīkami pārsteigts biju šogad, jau pavasarī pamanot vietvietām skvērā glītās kaudzītēs sakasītas pērnās lapas, arī sakrautus lielākus un mazākus vēja notrauktus un sakaltušus nolūzušus koku zarus. Bija skaidrs, ka šo darbu neveic viens vai vairāki oficiāli sūtīti pašvaldības cilvēki, tomēr tikai jūlijā man izdevās pieķert pie rokas (labā nozīmē) mūsu skvēra Labo gariņu – Gaidas kundzi (precīzākai publicitātei viņa nepiekrita). Viņa  pastāstīja, kā sākusi te pamazām visus apstādījumus kopt un zarus vākt.

 

Tā bijusi kāda saulaina diena aprīļa viducī, kad viņa gājusi pa skvēra galveno aleju. Pa priekšu – starp abām bijuši kādi divdesmit metri – savu mazuli ratiņos stūmusi jauna māmiņa. Diena bijusi bez īpaša vēja, taču pēkšņi uz celiņa starp abām gājējām nogāzies kāds nokaltis zars! Ne jau mazs sauss žagariņš, bet kārtīgs, smags trupelis teju rokas dilba resnumā. Ja tāds būtu trāpījis kādai no abām gājējām, sekas būtu grūti paredzēt... Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gribu atzīmēt, ka tādu bīstamu, sausu un pietiekami lielu zaru Karātavu kalniņa skvērā joprojām papilnam – gan tieši virs kājceliņiem liepu, ozolu un mežābeļu sausekļi, gan zālienā viena pilnībā nokaltusi egle un arī pa pusei nokaltusi liepa (abas joprojām stāvus, bet cik ilgi?). Vai līdz šo cilvēkiem bīstamo zaru un koku piespiedu amputācijai no kopējā ansambļa tiešām jāgaida līdz pirmajam nelaimes gadījumam?

 

Tieši pieminētais gadījums bijis tas klikšķis, pēc kura Gaidas kundze izlēmusi savu roku pielikt skvēriņa sakopšanā. Kopš tās dienas viņa te rosās, kad vien uznāk luste fiziski pastrādāt. Gaidas kundzei drīz būs apaļi astoņdesmit, pērn viņa savā dzīvē piedzīvojusi Likteņa triecienu, tāpēc darbošanās gar dzīvžogu, uz skvēra celiņiem un zem kokiem, uzlasot zemē nokritušos zarus un zariņus, savā ziņā ir arī atslēgšanās no skumjām domām. Nē, savā iepriekšējā darba dzīvē viņa nav bijusi ne dārzniece, ne sētniece, taču ikdiena savā ziņā ar striktu kārtību gan bijusi saistīta. Vienīgie darba instrumenti Gaidas kundzei ir divas čaklas pašas rokas un maziņš plastmasas grābeklītis, ar kuru cītīgi vairākas reizes šovasar gan visi skvēra celiņi nogrābti, gan pērnās un šī gada lapas no apstādījumiem ārā izkasītas un kaudzītēs savāktas.

 

Precīzi netiku skaitījis, taču jau augusta sākumā skvērā bija apmēram 30 čaklās strādātājas savāktās lapu un zaru kaudzītes. Būtu vislielākā bezkaunība prasīt, lai Gaidas kundze vēl pati gādātu arī par to prom vešanu, tāpēc centos viņai palīdzēt, ieminoties par to pašvaldības uzņēmumā, kas par šīm lietām atbildīgs. Neatstāstīšu niansēs šo pārsteidzoši – vismaz mēnesi – garo, manuprāt, salīdzinoši tomēr pavisam nelielo loģistikas procesu, kura laikā personīgi par problēmu publiskā pasākumā 6. septembrī informēju arī Valmieras mēru. Papildus lūgums aiztransportēt jau savāktās kaudzītes tika oficiāli izteikts arī pašvaldības mājaslapā, līdz beidzot kādas dzirdīgas ausis atradās, un vēl pirms lielo rudens lietavu sākšanās pāris dienu laikā no skvēra tika aizvestas prom visas Gaidas kundzes savāktās kaudzītes.

 

Te varētu likt laimīgu punktu izcilam pilsoniskās iniciatīvas piemēram vides sakopšanā. Paldies Gaidas kundzei, manuprāt, viņa par savu iniciatīvu un nesavtīgo darbu vairāk nekā dažs labs iepriekš ar to aplaimotais būtu pelnījusi Gada Valmierietes titulu. Starp citu, viņas ikdienas darbiņi Karātavu kalniņa skvērā turpinās, un vēl nesapostajā skvēra daļā jau atkal radušās vairākas sagrābto lapu kaudzītes. Ļoti ceru, ka uz to operatīvu prom aizgādāšanu atkal nebūs jāgaida veselu mēnesi vai, nedod Dies, līdz nākamajam pavasarim!

 

VĀKUMS VĒL GAIDA. Ir agrs septembra rīts, un saulīte apspīd tās kritalu kaudzītes, kas savāktas Karātavu kalniņa skvēra koku puduros.

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Burtniekā – jaunumi kārtībā ūdenī un krastā

Burtniekā – jaunumi kārtībā ūdenī un krastā

 

Guntis Vīksna,

teksts un foto

Rūpes par vidi ir arī rūpes par ūdeņiem. Šoreiz – dažas aktualitātes par Burtnieku novadā paveikto, rūpējoties par Burtnieku, ceturto lielāko ezeru Latvijā. Pa ezera akvatoriju vasaras sezonā ikdienā pārvietojas ne tikai ar zvejnieki un makšķernieki ar laivām, bet arī  citi aktīvas atpūtas cienītāji ar vēja dēļiem, ūdens motocikliem, kruīza kuģīti, SUP dēļiem un citiem peldlīdzekļiem. Parasti ezerā vietas pietiek visiem ūdens satiksmes dalībniekiem, taču lielākās domstarpības nereti rodas par dažādām aktivitātēm, kuras cilvēki raduši un arī vēlas baudīt krastā.

 

Burtnieku novada pašvaldībā izstrādāti un nesen, 29. augustā,  stājušies spēkā jauni saistošie noteikumi Par Burtnieka ezera un publisko atpūtas zonu izmantošanu. Tāpat tie nosaka kārtību, kādā Burtnieka ezerā un piekrastes zonā izmantojami un novietojami kuģošanas līdzekļi, veicama būvniecība un rekreācijas pakalpojumu sniegšana, kā arī par sabiedrisko kārtību publiskajās atpūtas zonās ezera piekrastē.

 

Par dažām noteikumos diskutējamām lietām šoreiz jautājumi, uz kuriem atbild novada pašvaldības izpilddirektors MĀRTIŅŠ KĻAVIŅŠ un Attīstības nodaļas vadītājs VALĒRIJS SEILIS.

 

Pārlasot visu dokumentu, acīs iekrīt dažas, manuprāt, diskutablas lietas. Pirmā – ielaižot ūdenī no treilera laivu, automašīna nedrīkst atrasties ūdenī. Ņemot vērā, ka Burtniekā ir tikai viena – Vecatē – vieta, kur ar jebkuru auto var ielaist laivu ūdenī no treilera, kā te būs? Piemēram, Centra kanālā to, ja laiva nopietnāka, var izdarīt tikai ar džipu, jo slips stāvs, savukārt Ezerpriedēs un Matīšu kanālā būs vien jāmēģina to darīt, ar auto iebraucot daļēji ūdenī...


M.K.: Vecatē slipu pārāk bieži neizmanto, jo barjera iebraukšanai laivu bāzē biežāk ir ciet nekā vaļā, tāpēc laivu parasti ielaiž ūdenī no peldētavas, kas blakus Salacas tiltam. Tur ielaišanas vieta stāva, tāpēc mašīna noteikti paliek krastā. Īsti nepiekritīšu par slipa stāvumu Centra kanālā – ja slips būtu lēzenāks, tad tiešām, lai laiva atrautos no piekabes un sāktu peldēt, mašīnai līdz pusei nāktos atrasties ūdenī... Problēma rodas tad, ja uz slipa sanesti akmentiņi, kad mašīnai iespēja sākt buksēt. Daudzi Centra kanālam pa labo pusi aizbrauc līdz pat ezeram un tur laivas laiž ūdenī, arī tad mašīnas neiebrauc ezerā. Faktiski problēma, kad, ielaižot laivu ūdenī, jāiebrauc ar auto ezerā, Burtniekā šobrīd ir tikai Silzemnieku pludmalē. Situāciju gribam risināt, izmantojot blakus esošo kanālu jeb novadgrāvi, kas nāk no Latvijas Valsts mežu teritorijas. Šiem darbiem jau uzrakstīts projekts, atbildi gaidām decembrī. Vienlaikus tad laivu un ūdens motociklu ūdenī ielaišanas vieta būs nodalīta no peldvietas. Vecatē, Matīšu un Centra kanālos šobrīd laivas no treileriem ielaist ūdenī var, tas pats arī privātajos kempingos – Saulītēs un Ezerpriedēs.


«Aizliegts izmantot nereģistrētus kuģošanas līdzekļus un airu laivas.» Te vajadzētu precizējumu. Man, piemēram, ir vienkāršs pūslis, minimālā izmēra gumijas laiva, protams, nereģistrēta. Vai tad arī ar to, piemēram, no Silzemnieku pludmales es nedrīkstu iebraukt ezerā, riskējot saņemt sodu?

M.K.: Cik zinu, šāda kārtība – braukt tikai ar reģistrētām laivām – Burtniekā ir jau gadiem ilgi. Manuprāt, tas ir pareizi, jo Burtnieks tomēr nav kaut kāds dīķis, tāpēc tajā ar mazo pūslīti doties ir pat bīstami. Jebkurā gadījumā pirmajā reizē, konstatējot šādu pārkāpumu, ezera inspektors aprobežosies vien ar aizrādījumu, sodīs tikai nākamajā reizē.

 

«Burtnieka ezera publiskajās atpūtas zonās – Burtnieku centra peldvietā, Burtnieku centra laivu kanālā, Matīšu laivu kanālā, Vecates atpūtas zonā un Silzemnieku pludmalē – aizliegts peldināt, vest pastaigās, turēt vai ganīt mājdzīvniekus (t.sk. suņus un zirgus).» Esmu arī suņa īpašnieks, tāpēc kā personisku apvainojumu uzņemu aizliegumu, piemēram, ierasties karstā vasaras dienā ar savu labradoru – ūdens suni, piemēram, pie Burtnieku centra kanāla un par varītēm neļaut viņam izpeldēties ūdenī...


V.S.: Te ir nianse – publiskajās atpūtas zonās. Runa ir tikai par tām.

M.K.: Šobrīd, piemēram, noejot lejā pa kāpnītēm līdz ezermalai pie ēkas Ezera ielā 8, tur ir divi vecie kanāli – tā saucamais Druvja un arī bijušais Purva laivu kanāls, kur suņus var peldināt uz nebēdu!

V.S.: Noteikumi tapuši pusotra gada laikā, brīžiem spraigu diskusiju rezultātā. Arī suņu jautājums bija viens no karstākajiem, kur sadūrās brīžiem kardināli dažādi viedokļi. Šis ir kompromiss, kuru palaižam darbībā, skatāmies, kā tas strādā. Esam atvērti arī turpmākām diskusijām, labprāt gaidīsim konstruktīvus ieteikumus.

 

TIKAI TĀ! Lūk, pareizs automašīnas – piekabes vilcējas stāvoklis, ielaižot laivu ūdenī vai arī to atgriežot atpakaļ uz treilera.

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Daba visu saliks pa vietām

Daba visu saliks pa vietām

Jūlijs Cukurs

Biškopis RIMANTS GAIDAMOVIČS šajās dienās ir nevaļīgs – vēl kāds bišu būris jāpārvieto, un, lai arī ieziemošana pabeigta, piebarošana joprojām notiek, tāpēc arī uzreiz ķeramies pie galvenā.

 

Tu esi no tās paaudzes, kura vēl atceras Latvijas ziemas, kad pagalma kupenās varēja rakt tuneļus un būvēt cietokšņus sniega kaujām, bet tagad tādas īstas ziemas ir ļoti retas – ko tu domā par globālo sasilšanu?


Tā tas bija, bet viss notiek periodiski, varbūt nedaudz tā globālā sasilšana ir, jo tad, kad biju pie Somijas kolēģiem, viņiem arī ir viens jauns posts – agrāk tomēr ziemas viņiem bija ar biezāku sniegu, bišu stropi bija ieputināti zem tā, bet tagad tie kļuvuši plikāki. Līdz ar to dzenis ir pavirzījies par 300 km uz ziemeļiem – tur, kur viņi dzeni nezināja, tagad viņš ir un plēš pušu stropus. Pārsvarā viņiem ir no putuplasta, tie ziemā ir siltāki, bet nesargā pret dzeni. Agrāk viņiem tādas problēmas nebija, bišu mājas ieputināja, un dzenis nezināja, kas tur apakšā. Globālo sasilšanu redzam, kaut vai aizejot uz tirgu, –  šogad tomāti, piemēram, ir sakrāmēti tā kā dienvidu republikās, visiem baigās ražas. Agrāk tomāti tik traki neauga – vai nu tās ir īpašas šķirnes, vai arī siltums atnācis.

 

Kā mainījies klimats tieši Naukšēnu pusē?

Ir pabīdījušies gadalaiki. Mums ziema nāk vēlāk un pavasaris vēlāk. It kā neloģiski, jo agrāk aprīļa beigās jau gājām peldēties, bet tagad tā nesanāk.

 

Kā tas ietekmē procesus dabā?

Domāju, ka nekā, daba saiet savā vietā, mātei dabai mēs neko nevaram sariebt, viņa pati pielāgojas, un viss notiek. Savulaik arī Puškins rakstīja, ka gaida un gaida to sniegu, bet sagaidīja tikai janvārī. Mums jau tagad ir tāpat, taču tas bija vēl 18. gadsimtā, tā ka, manuprāt, periodiski tāpat uznāk siltāks laiks un vēsāks, mums vienkārši liekas, ka viss ir pavirzījies, jo jau kura ziema sākas tikai janvārī.

 

Lauksaimnieki gan par to nepriecājas, viņiem patiktu, ka piesalst jau novembrī.

Nu, būtu mums garākas brīvdienas, es jau arī neko par to neteiktu. Kādreiz krievu laikos mums līdz 10. septembrim bija jāpabeidz barošana. Pagājušajā gadā barojām vēl oktobrī, tā ka bites vēl ir aktīvas, vakar biju dravā, skatos – vēl ziedputekšņus nes, tātad vēl jau kaut kas zied.

 

Dzirdēti arī brīdinājumi, ka bitēm draudot izmiršana...

Es domāju, ka bite, miljoniem gadu dzīvojusi, būs spējīga pielāgoties, vienīgi, kas nāk virsū, tās ir slimības jebkam. Ja ar tām mēs necīnāmies, tad ir bēdīgi. Arī mums ir gadi, kad ļoti labi ziemo, un ir gadi, kad tā ērcīte un visādi vīrusi savairojas un iztaisa dabīgo atlasi. Kādreiz biti neviens neārstēja un izdzīvoja spēcīgākais, tagad cilvēks ir iejaucies, un tur jau arī bišķiņ citādi – ir selekcionētas jau tādas, ar kurām praktiski var strādāt bez aizsarga un kuras, kā tautā saka, nekož, bet viņas ir uzņēmīgākas pret slimībām un vīrusiem, nav tik dzīvelīgas kā veco laiku bites.

 

Kas pie šīs situācijas būtu vainojams – varbūt sadzīves ķīmija, vai arī kosmosa izpētes radītie caurumi atmosfērā, kā savulaik runāja vecie cilvēki?

Uzskatu, ka mēs pašlaik indējam paši sevi un savus mazbērnus – ja lauksaimnieki beigtu indēties, tad būtu mazliet citādāk. Jo viņi vairs nemāk izaudzēt neko bez indēšanas. Iedomājies – 30 gadus indē nezāli, 30 gadus zeme nav saņēmusi organiku, t.i., kūtsmēslus – no kurienes tad rodas tās nezāles? Līdz Jāņiem garina graudus, pēc tam īsina, lai nesakrīt veldrē, minerālmēsli visi iet upē. Tagad saka, ka krievu laikos vairāk migloja, vairāk mēslus veda, bet man liekas – kaisa vēl vairāk, tikai tas notiek citādā formā.

 

Ainis Dukurs gan apgalvo, ka iztiks bez ķīmijas, ja būs tāda prasība...

Ja jau tiek ievērota augu seka, tad arī iztiek, iesēj āboliņu, zeme atpūšas, un arī graudi pēc tam ir skaisti, bet šobrīd tikai vienkārši izdzen.

 

Kā biškopjiem sokas Eiropā?

Viss atkarīgs no reģiona – pēdējie divi ir bijuši ražas gadi, bet patērētāju maz, iedzīvotāju skaits sarūk visā Eiropā, un, protams, ražas no vienas vienības aug, kā jau visam – graudiem, pienam, tāpat arī bitēm. Agrāk teiktu, ka 100 kg no saimes – tas nevar būt, bet tagad tā ir ierasta lieta. Jo mums ir arī kultūras pamainījušās. Savulaik tādu rapsi un griķi nepazinām, medus bija dabīgāks. Tagad pavasarī pārsvarā ir rapsis, no kā bite pēc miglošanas it kā izvairās, bet atliekvielas medū tāpat tiek atrastas. Es domāju, ja meklētu, miglošanas atliekvielas atrastu jebkur – arī maizē, sevišķi tajās pilngraudu maizēs, arī pelēkie zirņi ir pilni ar ķīmiju, tāpēc brīnos, cik ilgi mēs indēsim sevi. Mūsu paaudze gan izdzīvos, mēs esam tā pieraduši, ka deci, ar ko kādreiz kukaiņus indēja, varam ieraut tāpat kā šņabja glāzīti un nekas nenotiks, un arī kukainis jau pie tā pieradis.

 

Gan jau zemeslode normāli ieies sliedēs, platuma grādus neesam mainījuši, ir periodi, kad būs siltāks, un periodi, kad būs vēsāks. Tagad ir problēma, ka mēs vasarās izkalstam, un šis arī vēl nav nekāds slapjums, bet tā jau kādreiz teica, ka ūdens būšot deficīts, jo patērētāju esam daudz. Gruntsūdeņi krītas un līdz ar to arī viss pārējais. Purvi izžūst, un faktiski jau otro gadu nav odu. Kādreiz teica – Vāczemē brauc nedēļu ar auto un loga stikls nav jāmazgā, bet pēdējās divas vasaras es konstatēju, ka, vai nu ir tik sauss, ka odiem nav kur vairoties, vai ir tik sasilis, ka viņi pavirzīsies uz ziemeļiem. Ods tā kā būtu mūsu platuma grādu iedzīvotājs, dienvidos viņa nav, bet tagad izskatās, ka mums arī nav vairs odu, pavasarī drusciņ bija, taču kā bērnībā, aizejot uz upi copēt, tā vairs nav jākaro ar odiem. Pēc maniem laika vērojumiem izskatās, ka līdz Jaungadam arī nekāda nopietna ziema nebūs.

 

ARĪ ŠOGAD Rimanta Gaidamoviča griķu medus pārtikas izstādē Riga Food ieguva 1. vietu. Ārijas Romanovskas foto

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


bulta Ekoskolu programma – ilgtspējīga attīstība

Ekoskolu programma – ilgtspējīga attīstība

 

Liels globalizācijas ieguvums ir resursu pieejamība un vieglā sasniedzamība, bet līdz ar to klāt arī klimata pārmaiņas, ko izraisa aizvien jaudīgāka cilvēku saimnieciskā darbība – transports, ražošana, lauksaimniecība utt.

 

Elīna Kristiņa

Būtiskākā globalizācijas procesa iezīme – ģeogrāfiskais attālums vairs nav noteicošais, lai saņemtu preces un pakalpojumus, veidotu inovācijas vai atrastu jaunus sadarbības partnerus. Līdz ar to viss ir daudz pieejamāks, dienas laikā varam aizlidot uz otru pasaules malu vai saņemt sūtījumu no Liepājas, kas ir būtiski ekonomikas attīstībai, un tam ir savi plusi un mīnusi. Bet kā mazināt nelabvēlīgās sekas uz vidi?

 

Ekoskolu programma

Lai mazinātu saimnieciskās darbības ietekmi un veicinātu ilgtspējīgu attīstību, ir dibināts Vides izglītības fonds (VIF). Ilgtspējīga attīstība ir tad, kad cilvēki, apmierinot šodienas vajadzības, nerada draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai, respektīvi, nākamajām paaudzēm būs iespēja dzīvot sakārtotā un tīrā vidē, kāda tā ir šobrīd.

VIF mērķis ir izglītot sabiedrību par vides tematiem. Kopš 1998. gada fonds nodrošina iespēju iesaistīties FEE International programmās. Viena no tām ir Ekoskolu programma, kurā ir iesaistījušās aptuveni 200 izglītības iestādes Latvijā, sākot no bērnudārza līdz augstākās izglītības iestādēm. Un ikkatrā no tām ir septiņi galvenie elementi: ekopadome, Skolas Vides novērtējums, Skolas Vides rīcības plāns, tā pārraudzība un izvērtēšana, sasaiste ar mācību procesu, skolas un sabiedrības iesaistīšana un Vides kodekss. Tāpat visu mācību gadu ekopadomes darbs ir veltīts kādai aktuālai vides tematikai jeb notiek darbs Ekoskolu tematiskajās grupās.

 

Dzīves stila atšķirības

Kā min Ēveles pamatskolas direktore Barbara Dauvarte, vienīgais labais, kas palicis no padomju laikiem, – ka cilvēki ir iemācījušies taupīt lietas. Lauku saimniecībās katra stikla burciņa tiek izmantota atkārtoti, lai pagrabā noglabātu krājumus ziemai. Mizas un citi bioloģiskie atkritumi tiek atdoti lopiem vai vistām. Skolēni, palīdzot vecākiem mājas darbos, neapzināti piekopj ja ne gluži bezatkritumu dzīvesveidu, tad ir ļoti tuvu tam un šķiro atkritumus. Tāpat cilvēki, dzīvojot attālāk no lielām pilsētām, izvēlas preces iegādāties lielākos apjomos, kas samazina iepakojuma patēriņu. Lai apzinātāk skolēnus pievērstu vides problēmām, Ēveles pamatskola Ekoskolu programmā darbojas jau 12 gadus, kā arī ir vairākkārt ieguvusi Zaļo karogu, kas apliecina teicamus sasniegumus un ir prestiža vides kvalitātes zīme. «Visu laiku ir jāpiestrādā un nevar atslābt, jo Zaļais karogs ir katru gadu jānopelna no jauna,» uzsver Ēveles pamatskolas skolotāja Ilze Cara, kas koordinē Ekoskolu programmu izglītības iestādē.

 

Iesaista vietējo kopienu

Iesaistoties Ekoskolu programmā, mācību iestādē ir uzsākta atkritumu šķirošana. Pedagogi skolēnus mudina iesaistīties ar citās ar vidi saistītās aktivitātēs un konkursos. «Atkritumu šķirošanā cenšamies iesaistīt visus pagasta iedzīvotājus. Jau ir iestrādājies, ka mums uz skolu visi ciema iedzīvotāji nes gan makulatūru, gan PET pudeles, gan baterijas. Mēs izziņojam, kad skolā norisinās akcija. Tas ir divas reizes gadā, mēs savācam un nododam savākto, sadarbojoties ar Zaļo jostu,» skaidro skolotāja.

 

Pagājušajā mācību gadā Ekopadome savu darbu veica par atkritumu tematiku. «Bērni taisīja aptaujas lapas par to, kā mūsu pagastā mājsaimniecībās notiek atkritumu šķirošana un cik daudz katrs saražo lieko. Paši viņi šīs anketas iznēsāja pa mājām, un vēlāk iedzīvotāji tās atdeva atpakaļ Ēveles pagasta pārvaldē,» pauž Ilze Cara. Viņa vērtē, ka iedzīvotāju iesaiste un atsaucība ir ļoti laba, gan iesaistoties vākšanas akcijās un tā palīdzot skolēniem, gan aizpildot bērnu sagatavotās anketas.

 

Aicina ciemos citas skolas

Mācību iestāde ne vien piedalās akcijās, bet pati rīko pasākumus un aicina gan citas sava novada skolas, gan skolēnus no tuvējiem novadiem, lai arī viņus mudinātu vairāk pievērsties vides lietām, piemēram, Matīšu pamatskolu, kas sākusi darboties Ekoskolu programmā un šogad saņēmusi sertifikātu, – tas ir patīkami un rada iespējas sadarboties pedagogiem un skolēniem. «Mēs arī esam rīkojuši pasākumus,  piemēram, ekodienas, kad uzaicinām visas sava novada skolas, lai nāk mūsu pulciņā. Pavasarī bija pasākums, kur nodarbības bija sagatavojusi Dabas izglītības centra «Ziemeļvidzeme» vadītāja Inta Soma,» min skolotāja. Ekopadome bija sagatavojusi konkursu, kurā bija jāatbild uz jautājumiem par Latvijas vidi, gada augu un putnu, klimata pārmaiņām. Tajā piedalījās komandas no četrām skolām.

 

Sniedz lietām otro dzīvi

Iesaistot vecākus, skolā ir noritējušas vairākas radošās darbnīcas, kur lietām ir dota pavisam citādāka «dzīve». «Vienu gadu mēs veidojām eglīšu mantiņas no tukšajām spuldzītēm, tās dažādi apkrāsojām, apģērbām arī ar audumiem, kas vairs nav vajadzīgi. Ja vecāki tiek uzrunāti, viņi aktīvi iesaistās,» skaidro skolotāja. Tāpat viņa uzslavē mājturības skolotāju Antonu, kas ik pavasari kopā ar bērniem veido putnu būrus un uzstāda pagastā, viņš bērniem veido vides spēles no koka. Arī vecās balzama pudeles viņa vadībā pārtop par skaistu interjera priekšmetu.

 

Uzturā lieto vietējo

Cik ir iespējams, bērni un jaunieši tiek mudināti lietot vietējos dārzeņus un augļus. Ik rudeni viņi našķojas ar āboliem no kokiem skolas dārzā un pavasaros dzer bērzu sulas. Rīcības dienu ietvaros, kas Ekoskolām ir novembrī, Ēveles skolas skolēni kopā ar vecākiem domāja par veselīgu uzturu. Notika salātu konkurss, kurā skolēni atrada paši savas receptes un pagatavoja citiem, izmantojot dārzeņus un augļus no saviem dārziem, kam ir tādas iespējas.

 

Nodarbības vidē

«Esam uzcēluši zaļo klasi, kur mums notiek mācību stundas; ja laika apstākļi ļauj, tad bērnus rosinām doties ārā un mācīties pie dabas, it sevišķi klases, kam ir dabas zinības,» min Ilze Cara. Mācību iestāde vienu vai divas reizes gadā pie sevis aicina Intu Somu, kurai ir bagātīgs nodarbību klāsts par dabas zinātnēm. Viņa ir jomas speciāliste un prot bērnus aizraut un atbildēt uz viņus interesējošiem jautājumiem.

Tāpat gandrīz kā ikgadēja tradīcija ir koku stādīšana Mežu dienās, iesaistoties Latvijas valsts mežu aktivitātēs, vai bērni dodas apstādīt kāda individuāla meža saimnieka īpašumu. Nozīmīgi, ka bērni un jaunieši redz kā šie koki pēc gadiem izaug un cik nozīmīgi ir tos kārtīgi iestādīt, lai tie ieaugtos zemītē. Pēc šādiem labiem darbiem skolotāji un skolēni notiesā gardu zupu vai cep desiņas ugunskurā, un tas veido labvēlīgu savstarpējo mikroklimatu.

Kopīgi darbi Ēveles skolēniem nav sveši, divreiz gadā katra klase sakopj sev ierādīto skolas teritoriju, tā rūpējoties par vides kārtību apkārt izglītības iestādei, tāpat arī pavasaros bērni piedalās Lielajā talkā, kad tiek sakoptas ceļmalas no vienas Ēveles zīmes līdz otrai, kas mudina jauniešus padomāt, pirms ko nomest zemē, un aicināt citus to nedarīt, lai pašiem nav vēlāk jāvāc.

 

Vides pulciņš

Arī ārpusskolas aktivitātēm ir dažādas variācijas – mācību iestādē no 2000. gada darbojas mazpulks, kas mudina spert pirmos soļus lauksaimniecības biznesā. «Viņi pavasarī sasēj sēkliņas un saaudzē puķu stādiņus, ko mēs vēlāk stādām skolas pagalmā. Ja ko vajag, to piepērkam klāt. Vienkāršas puķītes, ko apkopējas kopā ar bērniem izstāda ārā,» min skolotāja.

Ilze Cara vada arī vides pulciņu. Lai pievērstu mūsdienu laikmeta bērnus vides sakārtošanai, skolotājai nākas pieiet tam radoši – skolēni spēlē datorspēles, kur jāšķiro atkritumi, rudenī veido ziedu paklājus, ābolu gadā – instalācijas no āboliem. «Miķeļdienas tirdziņu organizē mazpulcēni kopā ar vides pulciņa dalībniekiem, kad katrs tirgo savas lietas, ko paši sacep vai izaudzē,» tā Ilze Cara.

Lai pati ēka būtu draudzīgāka videi, skolai no 2009. gada ir uzstādīts zemes siltuma sūknis, kas uzkrāj zemes virskārtā esošo siltumu un nodrošina komfortu telpās vēsajā laikā. Tāpat ir uzstādīts GDog, kas nodrošina elektrības patēriņa monitoringu. Tā  iespējams konstatēt vietas, kur ir elektrības zudums, kur elektrības enerģija aiziet bezjēdzīgi, un tā ilgtermiņā ietaupīt.

 

Nākotnes perspektīvas

Ekoskolai nākas dzīvot līdzi tendencēm, aizvien skaļāk cilvēki apspriež ātrās modes radītās sekas uz klimatu. Saražots tiek vairāk apģērbu, nekā cilvēki spēj uzvilkt. Skolotāja ir nākusi pie secinājuma, ka arī Ēveles skolā šajā mācību gadā kaut kas būtu jādara šajā sakarā, bet tas vēl jāapspriež ar skolēniem, vai tie būtu tirdziņi, vai maiņas punkts, kur vecāki varētu atstāt nevajadzīgo, bet labas kvalitātes apģērbu. «Mums skolā šogad vajadzētu taisīt Andeles Mandeles, lai tā drēbe varētu izdzīvot savu mūžu, nevis tiktu nodedzināta vai iemesta pažobelē – kas vienam nav vajadzīgs, tas otram noder,» tā Ilze Cara.

 

Katram savas stiprās puses

«Citi saka, ka mazām skolām ir zema izglītības kvalitāte. Es nepiekrītu – visi nevar būt profesori. Bērnam varbūt padodas kaut kas cits, viņam ir kaut kas, ar ko viņš var izcelties un izpausties kaut kā citādāk. Mēs neesam reitingos, bet es vienmēr priecājos, ka to visu spējam panākt caur mieru. Mums šogad bija skolas akreditācija. Akreditācijas komisija uzsvēra to, ka skolā ļoti jūt labestīgo mikroklimatu, kas ir starp bērniem, skolotājiem un tehniskajiem darbiniekiem. Liela ģimene, kurā neviens netiek atgrūsts tāpēc, ka viņš ir savādāks. Visiem viena doma galvā,» Ilze Cara ir gandarīta par mācību iestādē valdošo atmosfēru.

 

ZAĻAIS KAROGS šajā mācību gadā piešķirts 129 izglītības iestādēm, savukārt Latvijas Ekoskolu sertifikāts – 49. Vides izglītības fonda attēls

 

GANDARĪTI, ka ieguldītais darbs ekopadomē norit veiksmīgi un atkal ir izdevies iegūt Zaļo karogu. Ēveles pamatskolas foto

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.

Globālais un lokālais


Pasākumi
14.novembrī 16:00 Mazsalaca
Tikšanās ar mazsalacieti Daini Rasu
15.novembrī 12:00 Mazsalaca
A.Poišas lekcija "Ģimenes un attiecību musturi"
15.novembrī 19:00 Mazsalaca
Raimonds Pauls un Latvijas Radio bigbends
16.novembrī 17:00 Ramata
Latvijas 101. dzimšanas dienas koncerts
16.novembrī 21:00 Mazsalaca
Latvijas 101. dzimšanas dienas Svētku balle
17.novembrī 18:00 Sēļi
Latvijas Republikas proklamēšanas 101.gadadienai veltīts sarīkojums
18.novembrī 12:00 Mazsalaca
Kinofilma "Dvēseļu putenis"
22.novembrī 18:30 Mazsalaca
Izrāde bērniem „Nemo un draugi no Madagaskaras’’
26.novembrī 15:00 Mazsalaca
Mazsalacas stāsti. Tēma "Pasaku rudens"
29.novembrī 19:30 Mazsalaca
Jauktā kora "Juventus" koncerts
30.novembrī 11:00 Mazsalaca
Sporta spēles senioriem
1.decembrī 17:30 Mazsalaca
Ziemassvētku Lielās egles iedegšana
2.decembrī 17:00 Ramata
Egles iedegšana pie Ramatas skolas
6.decembrī 18:30 Mazsalaca
Kinofilma "Nekas mūs neapturēs"
12.decembrī 11:00 Ramata
Ramatas pagasta senioru Ziemassvētku koncerts
15.decembrī 10:00 Mazsalaca
Amatnieku darinājumu Ziemassvētku tirdziņš
20.decembrī 14:00 Mazsalaca
Senioru gada balle
22.decembrī 12:00 Mazsalaca
Pirmsskolas vecuma bērnu eglīte
25.decembrī 15:00 Mazsalaca
Sveču mežs Skaņajā kalnā
Aktuāli
līdz 30.novembrim  Mazsalaca
Izstāde "Mazsalacieši Latvijas Brīvības cīņās"
līdz 27.decembrim  Mazsalaca
Izstāde "Mana sapņu māja"
līdz 31.decembrim  Mazsalaca
Rokdarbu ekspozīcija "Vasaras noskaņās"
  Mazsalaca
Izstāde "Mans Mazsalacas novads"
Pasākumu arhīvs →
Fotogalerijas

Noderīgi

Mazsalacas novada pašvaldība
Pērnavas iela 4, Mazsalaca
Mazsalacas novads, LV-4215
Reģistrācijas Nr. 90009114167
Norēķinu konts AS "Swedbank"
Konta Nr. LV14HABA0551020371802
Tālr. 25446604 Fakss: 65509888
dome@mazsalaca.lv


Sīkdatnes un privātuma politika


Mazsalaca

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
Mazsalacas novada ziņas


Aptauja

vidzemes_zemessargi (1)_42347.gif

 

 

BIS2_40224.gif

 

bangakpu_24856.JPG

 

Bernu_tiesibas_14433.gif

 

banner-vertical_93537.png

 

3td_Neatrodi_biblioteka_gramatu_22833.jpg

 

250x250_24841.jpg

papsjpg_24240.jpg

 

ST peislēgumi 750x521_13237.gif

 

e-zime-01_93951.png

 

NVD_20180913_VaiTuEsiApdrosinats_200x200_2_21031.png

 

Baneris-lapai-2_91132.jpg

 

GDP_150x200_ar ikonām_85513.gif

 

 

knab_banneris_42153.jpg

 

muzejs_mazsalaca_90256.JPG

 

e!_pakalpojumi_uz_mana_latvija_lv_250x250_114420.gif

 

VARAM-Vidzeme-180x180px-pastasti (002)_34622.gif

 

LVLV_200_92809.JPG

 

apCeļosim_fb_180x180(1)_42930.jpg

 

vpvkac_24032.gif

 

 

NVA baneris 200X100_24022.jpg

 

 

latvija-lv-logo_png_23842.png

 

DI_250x250_115713.png

 

Baneris150x150_43113.gif

 

BANERIS 200X200_91308.jpg

 

300x250pix_13402.jpg

 

1188-transport_100447.jpg

 

1188-business_100444.jpg

 

4lietas_klekshi_102839.png

 

vugd.gov.lv

 

rsz_3vz_logotips_800_80055.jpg

 

250x250-baneris-Upes-Oga_22713.gif

 

rsz_banneris_1_84550.jpg



(c) 2011-2019 Mazsalaca.lv
Visas tiesības aizsargātas

png

Realizācija Tup un Turies