Dabas parks “Salacas ieleja”

Dabas parks “Salacas ieleja” dibināts 1977.gadā, Salacas upes un to ietverošo dzīvotņu aizsardzībai. Teritorija kopā aizņem 6307 ha  Mazsalacas, Alojas un Salacgrīvas novadā. Tas ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un ir iekļauts Eiropas Savienības īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000.

Dabas parka teritorija aptver Salacas upes ielejas posmu no Mazsalacas līdz Salacgrīvai.

Gleznainākās dabas vērtības šajā posmā ir smilšakmens iežu atsegumi, alas, avoksnāji, upju straujteces, nogāžu meži, pļavas ar krāšņi ziedošām puķēm un lielu sugu daudzveidību.

 Idus parks

Idus parks izveidots 1820.gadā pie Idus muižas. Parkā bijuši izveidoti kanāli ar tiltiņiem, uzkalniņi ar akmens soliem un galdiem. No tā parkā maz, kas vēl ir, saglabājies. Parkā kolhozu laikos ir iebūvētas mājiņas kolhoza strādājošiem. Parkā saglabājušās 25 retās koku un krūmu sugas. Muiža līdz mūsu dienām nav saglabājusies.

 Ziemeļu purvi

Pirmo reizi Latvijā un Igaunijā izveidota pārrobežu aizsargājamā teritorija, kas ietver Sookuninga purvu Igaunijas pusē un Ziemeļu purvus Latvijas pusē. Šis purvu komplekss ir Ramsāres konvencijas vieta – pasaules līmeņa īpaši nozīmīga aizsargājamā teritorija. Šī ir viena no 26 pārrobežu teritorijām Eiropā, kas starptautiski īpaši nozīmīga kā ūdensputnu dzīvesvide.  

 Ceipu upurozols jeb Zviedru Ķēniņa ozols

Kā īsts koku karalis, kā izcils ainavisks elements senču Upurozols izceļas tīruma vidū ar savu lodveida vainagu ar muskuļotām zaru rokām, kas izaugušas līdztekus zemei. Pēdējos gadu desmitos daudzi apakšējie žuburi sava lielā svara dēļ aplūzuši. Uz vecajām Latvijas laika fotogrāfijām ozols tiek dēvēts par Zviedrijas Karaļa ozolu. Tas nozīmē, ka Ceipu ozols kā kultūrvēsturisks dabas piemineklis uzlūkojams ne tikai kā mūsu senču kulta koks jeb upurozols, bet pieder tā saukto zviedru koku grupai. Apkārtmērs 7 m, vairāk kā 16 m augsts, tas ir vairāk nekā 700 gadu vecs. 

Tā vainags ir ļoti izteiksmīgs un atgādina puslodi. Ozola zari atzarojas jau 1,5 m augstumā

 Velnozols

Latvijā vienīgais Velnozols. Teika vēsta, ka bijušo "Dreimaņu" māju saimnieks par mājas dievu turējis velnu, kurš dzīvojis ozolā. Ozola dobumā velnam katru dienu kārtīgi nests ēdiens. Šī ir vieta, kur Latvijā vēl līdz pat 1950.gadam saglabājās garu ēdināšanas paraša.

Ozola stumbra apkārtmērs ir 5,1 m, vainaga diametrs 20 m, augstums 22 m.