Sīkdatnes nodrošina vietnes pienācīgu darbību (vairāk par sīkdatnēm un privātuma politiku šeit)
rss facebook twitter flickr instagram
LV
EN
 
SĀKUMSPAŠVALDĪBA
PAKALPOJUMI
SABIEDRĪBA
IZGLĪTĪBA
KULTŪRA
TŪRISTIEM
KONTAKTI
SLUDINĀJUMI (10)
twitter facebook draugiem

bulta "Rapsis pret naktsvijolēm"


"Rapsis pret naktsvijolēm"

 

Kocēnu novada Vaidavas pagasta zemnieku saimniecības «Silkalni» saimniece ZELTĪTE KAVIERE smej, ka drīz viņa uz Jāņiem varēs tirgot biļetes visiem dabisko pļavu meklētājiem. Nudien, Valmieras apkārtnē, un ne tikai, tādas sameklēt kļūst par arvien lielāku izaicinājumu.

 

Kāda bija vasara jūsu saimniecībā?

Aktīva. Biju nolēmusi, ka šosezon tik daudz nestrādāšu, bet beigās sanāca divtik vairāk. Laikapstākļi katru gadu ir citi, tie daudz ko koriģē. Protams, tas sausais pavasaris šogad ietekmēja. Bet tagad daudz kas ataug, piemēram, to pašu trūkumzālīti pavasarī vienkārši nebija iespējams savākt, tā jau nevarēja uzdīgt, jo bija par sausu, bet tagad, tā kā visu laiku lija, ir ļoti smuka. Ja nav rudenī, tad ir pavasarī, vai otrādi.

Tiem, kuri brauc pie manis mācīties, rādu, ka pilnīgi visu es stādu ar stādu – arī kumelītes un kliņģerītes. Jā, tas ir dārgi, bet tad man ir garantija, ka būs. Pērnajā rudenī iesēju dažas vagas ar kliņģerītēm un kumelītēm, lai nu man būtu kā visiem, – ha-ha, nu, protams, tajā sausajā pavasarī nekas neuzdīga, toties tagad viss ļoti smuki zied. Iesējot esi atkarīgs no laikapstākļiem. Gads gadam nav brālis, katru gadu ir kas citādāk, bet tā, ka vispār nekas nebūtu, tā arī nav. Cilvēkiem vienkārši nav pacietības – nu pagaidi, būs rudenī, ja nav pavasarī. Un kas vēl svarīgi – neart, nekustināt to zemi, būt pacietīgiem. Varbūt tur tā sēkliņa jau gandrīz tikusi ārā no zemes, un bāc, tā atkal tiek norakta. Citi pie manis šausminās: kā te viss aizaudzis, man gan tā nav. Nu jā, viņiem ir jāiet uz aptieku, kamēr man viss ir šeit pat dārzā. Viss ir attieksmē. Ir tāds laiks, ka visu vēlamies redzēt perfektu. Tikai jautājums: kam mums tās smadzenes ir dotas?

Par to pašu zāles pļaušanu. Mēs šeit to pļaujam tad, kad patiešām ir par garu, varbūt divas trīs reizes vasarā. Bet man te ir baltais amoliņš, maura sūrene, pienene, maura retējs un tas pats raspodiņš. Parasti tās visas lasa laukā un atstāj evergreen zālienu, kur ir tie trīs četri augi. Paldies dievam, šovasar satiku diezgan daudz cilvēku, kuri sacījās sapratuši, ka nevajag pārmērīgi pļaut.

Tā nelaime ir, ka cilvēki baidās: kā tad es, ja visi tā dara. Vispār, pēc likuma, maksimāli pieļaujamais zāles garums ir  20 cm, nevis 3-4 cm. Un kāpēc tev jāpļauj tur aiz mājas vai kūts, pļauj tur, kur staigāsi.

 

Šāda cilvēku pārcenšanās nav arī par iemeslu dažu sugu zudībā?

Mēs šausmīgi daudz zaudējam no grāvju pļaušanas. Agrāk mums šeit gar ceļa malu auga mārsils – ar lillā ziediņiem vasaras otrā pusē zied. Fantastisks ārstniecisks augs, derēs gan vēderam, gan spiedienam, gan klepum un imunitātēm. Zemnieki vienkārši, lai nebūtu jāpļauj, izar līdz brauktuvei, un tie augi izzūd. Tur bija pat baltdadzis, kas pie mums nemaz tik bieži nav sastopams. Man joprojām arī nav skaidrs, kādēļ zemniekiem būtu jānomiglo akmens čupa, kurā aug ugunspuķe. Vai jūs kādā labības laukā esat redzējuši ugunspuķi? Viņa tur nedzīvo. Kur lai tā bite iet? Mums šeit apkārt ir pirmais gabals, kurā ir dabiska pļava. Braucot no Valmieras, tāda ir vēl pie trijstūra, pārējais jau viss ir uzarts.

 

Ar visu to dabas skaitīšanu, nezinu, kāpēc, bet mana saimniecība tajā nav ielikta. Kopš šeit sākām saimniekot 1989. gadā, iesējām zālāju  govīm, un vairāk tajā pļavā nekas nav ne sēts, ne arts. Ir kādu reizīti piesēts āboliņš. Šopavasar tur tik brīnišķīgas naktsvijoles un dzegužpuķes ziedēja. Tā zeme man nepieder, un, ja novads to kādreiz ņems atpakaļ, tad skaidrs, ka tā tiks lielajam intensīvajam zemniekam, un tad tur no tām naktsvijolēm nekas nepaliks, vietā nāks – rapsis vai kvieši. Un tā tu brauc un skaties – visur, kur ir kāds brīvais pleķītis, papriekš ir raundaps, tad uzarts, tad nāk rapsis, tālāk kvieši, atkal rapsis utt. Mums pat vairs nav rušināmkultūras, kas tai zemītei ļautu paelpot. Tagad ir ieviesuši papuves, bet tām galā jau tāpat uzliek raundapu. Tas mani ļoti skumdina. Ar bērniem runājot, domājam – varbūt no tās zemītes atteikties, bet, kad es iedomājos, ka tas viss tiks nomiglots, tad gribas to visu pavilkt, cik vien ilgi es spēšu, varbūt kāds apdomāsies un ieliks tajā pieskaitāmajā gabalā. Es pat nezinu, kur vairs aug meža žibulītis, bet pie mums tāds aug, un katru gadu cilvēki nāk uz viņu vienkārši brīnīties.

 

Es saprotu arī tos zemniekus, kuri nonākuši sprukās,viņiem to zemi vajag, viņiem ir jāsēj, lai varētu atdot naudu par saviem kombainiem utt. Bet cik ilgi mēs varēsim dzīvot tikai no rapša un kviešiem, es nezinu.

 

Agrāk es visiem mācīju: ziniet, kur var vislabāk atrast ārstniecības augus sēklām – ceļmalās. Tādā veidā mēs paši ancīti savulaik atvedām, iesējām pļavā. Tāpat ziemā braucot vienmēr skatījos, kur nosaluši pelašķi, kāpu no mašīnas ārā, novācu galotnes sēklām, izaudzēju stādus, nu re, kur man vagās ir pelašķi. Tagad pat tie vairs nespīd, arī tie ir izpļauti.

 

Man visvairāk jāsmejas par Valmieru, kur, braucot gar torni iekšā pilsētā, tika iesēts puķu pļavas zālājs, bet kas notiek – kā paaugas, tā to nopļauj. Tad kāda jēga bija to sēt? Tā taču ir nenormāli dārga sēkla. Tas pats arī Jāņparkā. Skumji. Lai jau tā pilsēta ir kā pilsēta, bet kad laukos visu nopļauj līdz pēdējam... Mīļie cilvēki, nu atstājiet kaut ko, kur bitei un čūskulēnam dzīvot! Tad nav jābrīnās, ka tā radībiņa nāk uz mājām, meklējot kādu ēnu, kur ielīst.

 

Cilvēki pilnībā attālinās no dabas. Viņi vienkārši nesaprot dabas parādības, bet tas netraucē viņiem pilnā balsī bļaut feisbukā, ka tādus stulbumus liek mācīties viņu bērniem. Aiz savas nezināšanas daudz ko uztaisām par nenormālu.

 

Šobrīd mēs visi raudam par Sibīrijas un Brazīlijas mežu ugunsgrēkiem. Vēl kad es gāju skolā, mums mācīja, kā tie briesmīgie imperiālisti izcērt mūžamežus. Bet ko tad mēs šobrīd paši darām, dēļ naudas dzīdamies? Cik tad vispār Latvijā mums kas vairs pieder? Daži naudas dēļ ir gatavi pārdot visu. Tad nav ko bļaut, ka tas lielais dāņu vai vācu zemnieks šo zemi izstrādā.

 

Latvijas mērogā skatoties, kur ir visbēdīgākā situācija no dabas daudzveidības puses?

Protams, ka Zemgalē ir vistrakāk. Es vēl brīnos, ka tās īstās pļavas saglabājušās Cēsu apkārtnē, arī Dzērbenes, Skujenes pusē. Agrāk, braucot Grundzāles, Virešu virzienā, visur bija pļavas, bet tagad arī tur arvien vairāk visu ar augšā. Daudz kas saglabājies tur, kur vienkārši nav cilvēku, arī fakts. Godīgi sakot, arī Latgale vairs nav nekāds nesakoptais kakts. Valmierai riņķī ir tikai intensīvie lauksaimnieki.

 

Kādi vēl novērojumi, kas šo gadu laikā vēl ir pazudis no zināmākajiem augiem?

Ugunspuķe. Šobrīd es viņu mēģinu no dārza izvilkt ārā, tuvāk pļavai. Bet reāli tās tagad aug tikai šoseju malās, mežā vairs nav. Mūsējām bitēm vēl ir ko ēst, bet, kad aizbraucu tālāk, uz Rubeni, līdz Limbažu ceļam, nodomāju: kur tā bite lai iet? Reāli mežā arī viņai nav ko darīt. Arī avenājus ļoti grūti kur atrast. Ir lietas, pie kurām mēs pieradīsim, kaut kā iztiksim.

Tējās ir iespējams ielikt visas tās pašas zālītes, ko pirms 20-30 gadiem?

Lai to spētu, pie tā mēs esam piestrādājuši. Es reāli par to ļoti racionāli piedomāju. Lai to saglabātu, lai tur neizartu, lai tur nenovāktu.

 

Pēc 100 gadiem mums būs ko tējās likt?

Nu, protams, ka būs. Ir jau daudz augu, kuri ienāk kā dekoratīvie augi. Kā ehinācijas, to jau arī mūsu vecāsmammas nezināja. 1993. gadā, kad to sākām audzēt kā ārstniecības augu, tas bija sava veida jaunums. To pašu monardu lielākā daļa cilvēku nemaz nezina. Vismaz tādi augi noteikti būs, ja nebūs pļavas augu. Es ļoti ceru, ka tik traki nebūs. Es gaidu to brīdi, kad cilvēkos nāks kāds apskaidrības brīdis.

 

Daudz dzird runājam, ka nu mums ziemas nenoturīgas, arī vasaras ne tik izteiktas.

Par šo es vienmēr smejos. Mums ir šausmīgi īsa atmiņa. Visu laiku taču tā ir bijis. Atceros 25. decembri astoņdesmitajos gados, kad precējos, – lietus lija. Laiks ir mainīgs. Te atkal tas pats – cilvēki ir pagriezuši dabai muguru, no tās attālinās. Viņi kaut ko lasa, bet nesaliek to visu kopā. Tas kalendārs, kas viņiem stāv mājās pie sienas, nav tas kalendārs, kas ir dabā. Es visiem saku: kā jūs domājat, tā asinszāle tagad nāk no tīruma, paskatās manā kalendārā: o jā, šodien ir 15. jūnijs, man jāsāk ziedēt. Tā nenotiek, dabā datumi iet pēc Mēness. Es pieļauju, ka jaunie cilvēki to nepazīst, ja mammas un omes to nav iemācījušas. Vēl gan ir pietiekami daudz tādu, kas to zina.

 

Jāliek cerība uz jauniešiem, tie daudz aizrāvušies ar visu dabisko un veselīgo.

Viņi man ļoti patīk. Es gan sen nebraucu pa tirgiem, bet, kad braucu, man tieši patika, ka nāca šie jaunie bučmūlīši, tādi riktīgi un feini. Jāteic, ka visglupākā ir mana, manas mammas paaudze.

 

Bioloģiski vērtīgs zālājs ir vērtība

Dabai ir sava vēsture, un mūsdienu krāšņums atspoguļo agrākā laika ģeoloģiskos procesus, līdzšinējo apsaimniekošanas, dabas mainību un citas lietas. Jo vairāk cilvēks iepazina un izprata dabas procesus, jo lielāka kļuva vēlme no tās saņemt maksimālu ieguvumu. Līdz ar tehnikas attīstību mainījās zemes izmantošanas veids, strauji palielinājās lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjoms. To pierāda arī fakts, ka pirms simt gadiem trešdaļu valsts teritorijas klāja bioloģiski vērtīgie zālāji. Šobrīd ir mainījies cilvēku dzīves ritms, saimniekošana un dzīvesveids. Tas būtiski ir ietekmējis arī vērtīgo zālāju pastāvēšanu – mūsdienu pļavas ir tiktāl pārveidotas vai neapsaimniekotas, ka vērtīgais biotops aizņem vairs vien 0,7% no Latvijas!

 

Zālājs ir teju vienīgais biotopu veids, kas nevar pastāvēt bez cilvēka palīdzības. Jo tas ar laiku pārveidojas par krūmāju (brikšņiem), ilgākā laika posmā pārtop par mežu. Lai veicinātu īpašnieku vēlmi saglabāt un pareizi apsaimniekot bioloģiski vērtīgās pļavas, kurās mājo vai barojas milzum daudz kukaiņu, zvēru un putnu, ir sastopama liela bioloģiskā daudzveidība, īpašniekiem ir iespēja pat saņemt atbalsta maksājumus.

Tomēr ne visas pļavas var uzskatīt par bioloģiski vērtīgām! Bez pareizas apsaimniekošanas (pļaušanas un zāles izvešanas no lauka vai arī noganīšanas) zūd tās vērtība jeb bioloģiskā daudzveidība un krāšņums, mainās iemītnieku saraksts, kas var ietekmēt arī citas ļoti būtiskas lietas.

 

Avots: skaitamdabu.gov.lv

 

Jānis Līgats

 

Marikas Eglītes un Selīnas Švāgeres foto

 

Laikraksta "Liesma" pielikums "Globālais un lokālais" tapis ar Latvijas valsts budžeta finansētas mērķprogrammas "Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas" atbalstu.



atjaunots: 2019-09-25
Globālais un lokālais
Pasākumi
13.decembrī 17:00 Mazsalaca
Koncerts "Sidrabiņā rotājos"
14.decembrī 16:00 Sēļi
Ziemassvētku noskaņu koncerts
15.decembrī 10:00 Mazsalaca
Amatnieku darinājumu Ziemassvētku tirdziņš
17.decembrī 15:00 Mazsalaca
Radošā darbnīca ģimenēm ar bērniem
18.decembrī 18:00 Mazsalaca
Ziemassvētku pasākums "Kaķīša dzirnavas"
19.decembrī 15:00 Ramata
Ziemassvētku pasākums bērniem
19.decembrī 18:00 Mazsalaca
Danču bērnu Ziemassvētki
20.decembrī 16:00 Mazsalaca
Senioru gada balle
21.decembrī 14:00 Mazsalaca
Ziemassvētku labdarības pasākums ģimenēm ar bērniem
22.decembrī 12:00 Mazsalaca
Pirmsskolas vecuma bērnu eglīte
22.decembrī 12:00 Sēļi
Ziemassvētku sarīkojums Sēļu pagasta bērniem
22.decembrī 14:00 Sēļi
Ziemassvētku sarīkojums Sēļu pagasta senioriem
25.decembrī 15:00 Mazsalaca
Sveču mežs Skaņajā kalnā
26.decembrī 10:00 Mazsalaca
Ziemassvētku turnīrs volejbolā
28.decembrī 18:00 Mazsalaca
Gada balle
31.decembrī 23:59 Mazsalaca
Svētku salūts
4.janvārī 11:00 Mazsalaca
Dzimis Mazsalacas novadā 2019
8.janvārī 11:00 Mazsalaca
Tikšanās par transports pēc pieprasījuma
25.janvārī 12:00 Mazsalaca
Slēpošanas sacensības "Mazsalacas Aplis 2020"
Aktuāli
līdz 20.decembrim  Ramata
Ineses Bebres foto izstāde
līdz 27.decembrim  Mazsalaca
Izstāde "Mana sapņu māja"
līdz 30.decembrim  Mazsalaca
Izstāde "Mazsalacieši Latvijas Brīvības cīņās"
līdz 31.decembrim  Mazsalaca
Rokdarbu ekspozīcija "Vasaras noskaņās"
līdz 20.janvārim  Mazsalaca
Izstāde "Krāsainie izšuvumi"
  Mazsalaca
Izstāde "Mans Mazsalacas novads"
Pasākumu arhīvs →
Kaimiņos
13.decembrī 20:00 Ozolmuiža
Ziemassvētku kauss volejbolā
Fotogalerijas

Noderīgi

Mazsalacas novada pašvaldība
Pērnavas iela 4, Mazsalaca
Mazsalacas novads, LV-4215
Reģistrācijas Nr. 90009114167
Norēķinu konts AS "Swedbank"
Konta Nr. LV14HABA0551020371802
Tālr. 25446604 Fakss: 65509888
dome@mazsalaca.lv


Sīkdatnes un privātuma politika


Mazsalaca

°C
Gaisa spiediens: hPa
Vēja stiprums: m/s
Vēja virziens:
Mazsalacas novada ziņas


Aptauja

vidzemes_zemessargi (1)_42347.gif

 

 

BIS2_40224.gif

 

bangakpu_24856.JPG

 

Bernu_tiesibas_14433.gif

 

banner-vertical_93537.png

 

3td_Neatrodi_biblioteka_gramatu_22833.jpg

 

250x250_24841.jpg

papsjpg_24240.jpg

 

ST peislēgumi 750x521_13237.gif

 

e-zime-01_93951.png

 

NVD_20180913_VaiTuEsiApdrosinats_200x200_2_21031.png

 

Baneris-lapai-2_91132.jpg

 

GDP_150x200_ar ikonām_85513.gif

 

 

knab_banneris_42153.jpg

 

muzejs_mazsalaca_90256.JPG

 

e!_pakalpojumi_uz_mana_latvija_lv_250x250_114420.gif

 

VARAM-Vidzeme-180x180px-pastasti (002)_34622.gif

 

LVLV_200_92809.JPG

 

apCeļosim_fb_180x180(1)_42930.jpg

 

vpvkac_24032.gif

 

 

NVA baneris 200X100_24022.jpg

 

 

latvija-lv-logo_png_23842.png

 

DI_250x250_115713.png

 

Baneris150x150_43113.gif

 

BANERIS 200X200_91308.jpg

 

300x250pix_13402.jpg

 

1188-transport_100447.jpg

 

1188-business_100444.jpg

 

4lietas_klekshi_102839.png

 

vugd.gov.lv

 

rsz_3vz_logotips_800_80055.jpg

 

250x250-baneris-Upes-Oga_22713.gif

 

rsz_banneris_1_84550.jpg



(c) 2011-2019 Mazsalaca.lv
Visas tiesības aizsargātas

png

Realizācija Tup un Turies